SEB Smiltenē

Smiltene! Kaut kas tur ir, ka to no gada uz gadu Smiltenes trasi spilgtāk atceros, kā citas. Varbūt tas, ka tradicionāli Smiltene ir pēdējais posms SEB seriālā. Gan ne šogad, pēdējais posms šosezon ir Tukumā, septembrī.

Šeit ir bilžu "reportāža" ar komentāriem no mana 2010. gada apmeklējuma, katru gadu ir apmēram līdzīgi:

Trase: kāpumiņi, smiltis, takas, meži, izcirtumi, meža ceļi, pirms finiša upīte un starts/finišs pašā pilsētas centrā. Ir vairāki grants pārbraucieni, kuros apēst želeju un iedzert no pudeles, bet pārsvarā ir šauras takas, kas prasa zināmu braukšanas izveicību.

Ceturtdien devāmies iepazīties ar trasi. Sanāca tā, ka iepazīšanos braucām kompānijā ar spēcīgajiem TREK DPA braucējiem brašā tempā. Nu, viņiem varbūt nē, bet man tas bija brašs temps. Ar visu nesteidzīgo ripināšanos sākumā un pauzītēm pa vidu, iepazīšanās laiks būtu mani ievedis tautas 200-niekā sacensību dienā. Vēlāk secināju, ka iepazīšanās ir krietni noderējusi: zināju, cik katrs kāpums ir "grūts" slodzē, kurās vietās vajadzēs papildus gribasspēku, un kuras vietas patiesībā ir vieglākas nekā izskatās.

Klausot padomiem, pēdējās dienas pirms sacensībām centos ievest sliedēs savu miega režīmu, laicīgi savedu kārtībā riteni, ēdu kārtīgas maltītes un negāju uz Vecrīgu nodzert prātu un naudu. Svētdienas rītā ar riteni līdz veikalam "Ceļotājs", un tālāk ar komandas busu uz Smilteni.

Smiltenē iesildoties man gadījās jocīgs atgadījums. Kāja it kā izklipsējusies no pedāļa. Paskatos uz leju, un redzu klani bez pedāļa. Pedālis pie kurpes! Acīmredzot, nez kā bija kļuvis vaļīgs, un man ir mode reizēm kājas pagriezt arī pretējā virzienā, un būs izskrūvējies. Būtu ļoti apbēdinoši, ja pedālis izkristu nevis iesildoties, bet forsējot starta bruģīti, bet, par laimi, tas notika laicīgi!

Apbruņots ar trīs želejām stāvu pirmajā koridorī pie pašas lentes. Man līdzās komandas biedri Edmonds un Guntis, nedaudz tālāk Ivo. Sasmaidāmies, ka pirmo reizi stāvam pie pašas līnijas. Gaidot pēdējās minūtes līdz startam, izdzirdu "Pēter!" un skatītājos ieraugu Dārtu, Martu un Krišu. Nezināju, ka man būs atbalstītāji, viņi smaidīgi māj, es māju pretī un noskaņojums jau pavisam līksms :-)

Starts izdodas labs, bruģa kalniņā tā vien šķiet, ka uzlidojam, un tālāk darbojos vecajā labajā atsēdēšanas disciplīnā. Ķeru aizvēju, sekoju spraugām, kas paveras. Ja ir izdevība, pārlecu starp "vilcieniem". Pirmo pusi trases jūtos necerēti labi: nekrītu no grupām ārā, nav "ļaujiet man nomirt" sajūtas. Tai pat laikā, ik reizi pametot aci pulsā, tas ir lielāks par manu tipisko sacensību pulsu.

Trases otrajā daļā sāk piezagties nogurums un ir arvien vairāk jāpiespiežas, lai izšķirošos brīžos noturētos grupā. Braucam 4-5 cilvēku grupiņā, tajā ir arī komandas biedrs Guntis, viņš dara lielāko darbu pa priekšgalu, kamēr es "karājos" aizmugurē. Brīnos un priecājos, ka pa laikam noķeram un pametam aiz sevis citus tautas klases braucējus--parasti šajā laikā grupas jau ir izretojušās un savā tempā brauc uz finišu. Guntis min kā velns! Noķeram Ivo, kuram priekšējais rats milzīgā barankā, bet viņš nepadodas un turpina braukt. Pienāk labi pazīstamie pirmsfiniša kilometri. Saņemot uzmundrinājuma saucienus labi izbraucu upīti, ūūūūn--finišs.

Veloduša ar kārtīgu ugunsdzēsēju šļūteni. Ja pagriež par daudz vaļā, strūkla pāri pus- pļavai pa nejaušiem un ļoti apjukušiem fotogrāfiem :-) Smiltenē jutos labāk kā Cēsīs, un rezultāts arī labāks: pirmo reizi iebraucu desmitniekā! Komandai arī sanācis labs rezultāts, par ko visiem prieks. Jācenšas tā turpināt!