Veloserviss

Sākumā jāizmazgā acis. Tad muslis un jogurts, enerģijas spridzeklis. Tad es uztaisu kafiju, bet vēl nedzeru. Kafiju jāizdzer īstajā brīdī, lai kofeīna šāviens būtu vajadzīgajā laikā.

Ripoju savā līganajā mašīnā pāri Vanšu tiltam un klikšķinu radio stacijas, saulīte un sauss asfalts, tik tik superīgs laiks–februārim! Pavasarīgais laiks man šodien netiks, es svīdīšu tumšās iekštelpās, un paliek drusku sevis žēl, par to padomājot.

Pudele, kārtīgi noregulēts sēdekļa augstums, precīza iesildīšanās procedūra, esmu piekasīgs pret sevi un citiem, lai treniņa apstākļi būtu nevainojami. Kafija jau iedarbojas: pulss skrien augšā kā sporta motora tahometra šautriņa, un ātri krīt atpakaļ lejā. Tieši tā, kā vajadzīgs.

Tad nāk brauciens. Stūre ož pēc svešu cilvēku sviedriem. Tas ir diezgan riebīgi, bet vēlāk būs duša un es to visu nomazgāšu, noberzīšu nost. Es jau visu ziemu esmu vingrinājies dažādos slodzes līmeņos un režīmos, un varu sevi piespiest strādāt intensīvi, un tik ilgi, cik vajadzīgs. Muskuļi ir atpūtušies, enerģijas krātuves uzpildītas, un pulss kā jaunam puikam.

Finišs. Atlaižu stūri un turpinu viegli mīties. Vietējie vīri pienāk apskatīties un pierakstīt manu rezultātu. Viens no viņiem, es nevaru saprast, ko viņš par mani domā. Šobrīd viņš ir aizdomu pilns. Ar pirkstu norāda uz ekrānā redzamo brauciena vidējo jaudu un skatās uz mani un neko nesaka. Jautājošs skatiens, tā kā paskaidrojumu prasot. Es nezinu, ko lai es saku. "Es ļoti centos"? "Jums vajadzētu šo trenažieri nokalibrēt"? Es paraustu plecus un nesaku neko pretī, turpinu viegli mīties un ķeru elpu.

Pēc dušas un piena spēka es izeju atpakaļ žilbinošā dienas gaismā un spirgtā gaisā. Jābrauc mājās un aši jātaisa milzu makaronu maltīte.