SEB Vietalvā (2014)

Sveiki, lasītāji! Sāksim ar būtisko. Pudeļu turētājā man bija mazā 0.5 pudele ar ūdeni. Sacensībās es nevaru atrast brīžus, kad iedzert. Vajag, lai ceļš ir kaut cik gluds un taisns, un lai nav uzbrukumu briesmas. Lielāka pudele man bieži paliek neizdzerta.

Riepās abās zems spiediens, ap 2 atmosfērām. Parasti braucu ar cietām, bet pēdējās nedēļās daudzas reizes pārliecinājos, ka ar zemāku spiedienu ātrāk iet pār nelīdzenumiem. Mazāk enerģijas iztērējas kratoties. Pagājušā Vivus.lv posmā gan par zemo spiedienu "samaksāju", pārsitu kameru braucot caur upīti, un zaudēju laiku bortējoties. Bet, man patlaban šķiet, ka snakebite risks atmaksājas. Tik uzmanīgāk jāskatās, kur brauc!

Braucu ar savu Trek alumīnija 26" riteni, kuram turklāt vēl daži "apgreidi": smagāks iznesums, smagāka stūre, smagāka stute, smagāks sēdeklis. Un dakšai lockouts samaitājies, tā ka kalnos minu jauki šūpojoties. Jaunā Dema šobrīd skumji stāv un gaida rezerves daļas. Kaut kad senāk, droši vien pārvadājot, bija aizlocīts gailītis un aizlauzta pārslēdzēja kāja. Vienā Siguldas treniņā gailītis beidzās pavisam (labi, ka tas notika treniņā!), un pārslēdzēja kāja izskatās jau pavisam nelāgi:

Ja nākošai kājai gadīsies tas pats, būs jānospļaujas par karbonu un jāfrēzē kārtīga, masīva metāla kāja. Uz Siguldas SEBu gan Dema būs kārtībā.

Krekla kabatās bija velokamera, CO2, divas parastas SIS želejas ērtā noformējumā, un šāds izstrādājums. "Immediate effect", "Rapid energy for finish", bet, galvenais, TUUUURBOOOO! Renārs Valmieras Ežos man izrādīja Nutrend izstrādājumus, un šādu nosaukumu nevarēju taču nenopirkt!

Šis bija īss aprīkojumā apskats. Tālāk par aktivitātēm pirms sacensību dienas: trešdien un ceturtdien bija diezgan smagi treniņi. Jeb, korekti runājot, pavizināšanās. Tad divas mierīgas dienas, un tad sacensības. Nākotnei jāatzīmē, ka divas atpūtas dienas pēc kārtīgiem treniņiem varētu būt drusku par maz. Vismaz ceturtdienas šosejas treniņā drusku pārcentos. Reinis aizmugurē pukojas, ka knapi spējot atsēdēt, bet SEBā rezultātos viņš man priekšā...

Uz trases apskati nebijām–bet vajadzēja!

Piektdien, sestdien ar riteni gan vairs nebraucu, dzīvoju godīgi un ēdu kā zoss. Nekādu alkoholu, nekādu deju un nekādas kafijas, par ko mana dzīve ir pārvērtusies /plāta rokas/. Svētdienas rītā auzu pārslas un laižu uz Ceļotāju, no kurienes tālāk transportējamies kopā ar komandu.

Vietalvas trase ir it kā zināma. Nedaudz pamainīts finišs, nedaudz pamainīts posms aiz Cigoriņa, un vēl daži sīkumi, bet lielos vilcienos tāda pati, kā citus gadus. Pēc starta šāviena nospridzinām pirmos kalniņus, uzbrauciens asfalta kāpumā salīdzinoši mierīgs, un tālākie kilometri pa grantīm ir cieši, stresaini, bet nav fiziski smagi. Visi zina, ka sacensības pa īstam sāksies Cigoriņā. Grantīs pavisam tuvu sev redzu amizantu kritienu: kāds priekšējais rats aizskar kādu aizmugurējo ratu. Iespējams, priekšā braucošais pārāk strauji piecēlās kājās, to es visā jezgā nepaguvu redzēt, bet sekas momentālas: aizmugurē braucošais nezaudējot ātrumu maina virzienu uz grāvi, un tālāk tik redzes perifērijā redzu, ka lakstos pazūd rati un kājas. Visi klusējot min tālāk.

Cigoriņā uzbraucu lēnāk par līderiem, protams, bet ciešami. Vēl pietiek degviela apdzīt lēnāku braucēju un pamazām pievilkt grupai. Tad sākas lēzenais asfalta kāpums, kurā es no grupas pamazām, pa metram vien, izkrītu. Pēc brīža mani panāk komandas biedrs Jānis. No priekšas līdz mums atkrīt Artis ar krampjiem kājās. Artis šo sacensību jau norakstījis, bet man situācija izskatās vēl diezgan laba: varam strādāt visi trīs kopā pa grantīm un noturēt līdz finišam vismaz esošo pozīciju. Bet tad jāņuzāle takai abās pusēs paliek arvien augstāka. "Eu, mēs braucam pareizi?" Un tad jau taka sāk izzust. @#%$! Griežam apkārt, maldu manevrā zaudēta pusotra minūte un mūs panāk nākošā grupa, kurā arī Edmonds. Šeit trases iepazīšanās brauciens būtu noderējis. Kā arī vairāk uzmanības, skatīšanās uz bultām un riepu pēdām. Bet pēc kaujas jau visi gudri.

Kad palikuši varbūt desmit kilometri, es velku ārā savu TURBOOO flakoniņu. Saturs ir ļoti salds, un tāds "jiftīgs". Grupā braucot atpūšos. Kad sajūtu ciņu pļavas tuvumu, lecu no grupas ārā un minu. Kaut ko tas turbo laikam devis, un elpas atvilkšana arī, jo nogurumu nejūtu, elpošana strādā, jūtos stiprs kā startā. Apdzenamie sporta braucēji nāk viens pēc otra. Es katram skaļi uzsaucu "pa kreiso" un ceļa devējiem arī "paldies!" Klāt finiša kalniņi, noķeru vienu zaļo numuru, un turpinu mīt. Pēc sūnainā tiltiņa kāpuma mani pasveicina Kaspi4. Viņš pēc finiša saka, ka man esot siekala pa muti tecējusi. Turpinu turbo režīmā līdz finišam un vēl 100m pirms līnijas apsteidzu vienu zaļo numuru. Finišs, stop pīkšķis garminam, ūdens.

Pēc sajūtām jūtos normāli nobraucis, bet rezultāti neko spīdošu nerāda. Pagājušo gadu Vietalvā bija labāk. Man viena škrobe ir par vājumu lēzenajā asfalta kāpumā. Un otra, protams, par nomaldīšanos. Artis ir neomā savu krampju dēļ, Jānis arī nav sajūsmā par maldīšanos, no mums tikai Mārcis nobraucis teicami: sestā vieta. Vācam mantas, lecam busā un braucam uz Liepkalniem. Tur kopīgā pēc-sacensību maltītē kārtīgi pieliekam vēderus un pārrunājam dienas notikumus. Tagad atliek mācīties no kļūdām, un, kā arvien, turpināt trenēties!