Sveiki, lasītāji, ko jums šis atgādina? (paldies par bildi TREK komandai)Man izskatās izspļauts Aphex Twin.
Kuldīgas posms man izskatījās cerīgs, bet sanāca kaut kas pavisam necerēts: 6. kilometrā pārsists priekšējais rats. Grants ceļš, putekļu mākonis, dūres lieluma akmeņi lido visos virzienos, metālisks sitiens un mirkli vēlāk jau braucu uz aploces. Tobrīd biju tūdaliņu pelotona smailajā galā un man bija ātri jāsignalizē, ka ir ziepes, un braukšu malā. Lielajā satraukumā pirmais, kas izspruka no mutes, bija "ĀĀĀāāaāāāā!!!!" un tad "PA LABI PA LABI PALABI!" Izdevās bez sadursmēm tikt līdz ceļa malai, samazināt ātrumu līdz 0kmh, un iesprukt grāvī.
Atgriežos trasē, nu jau pie 400.-450. pozīcijas braucējiem, un sākas jaunais un uzlabotais maratons. Apdzīšanu maratons. Sūnaini pampaki, eglītes, krūmi, bedres–tās ir visas labas apdzīšanas vietas. Stūre pabīda kādu svešu gurnu, plecs pastumj plecu, "PA LABO", "PALDIES", "PA KREISO", "PALDIES", atkārtot. Kad citādi netiek garām, pastumju kolēģi kalnā, lai abi ātrāk uz priekšu tiekam... Patīkami, ka braucēji pārsvarā ir atsaucīgi un pēc manām klaigām paraujas malā, ievelk elkoni, cik nu iespējams. Šur tur nākas braukt agresīvi, lai uz priekšu tiktu, un pa reizei dzirdu "b!@#$%^" aiz sevis.
"Neskrien, neskrien, te tāpat uz priekšu netiksi", man kāds saka, kad es pa eglēm laužos garām sastrēgumam. Es saucu pretī "tikšu, tikšu" un peros tālāk. "Vēl jau trase gara, vēl būs, kur skriet!"–"Nav, gara, tikai 30 kilometri palikuši!" Šajā situācijā man būtu paticis, ja trase būtu 100 kilometri, jā, kaut ar visiem +32°C. Lai vairāk iespējas zaudēto atkarot. Bet brauciens ir īss, un noliektu galvu kapājot drīz jau esmu atpakaļ Kuldīgā. Pie vecā tilta skatītājs-skaitītājs man saka "87-ais", bruģis, stadions un finišs.
Žēl, ka nesanāca šoreiz pa īstam pacīnīties. Un galvenā skāde ir pabojātais komandas rezultāts. Bet nav ko daudz pārdzīvot, tā šajā sportā gadās. Un būs vēl daudz sacensību, kurās sevi pierādīt!
