SEB Cēsis-Valmiera 2015

Sveiki, dārgie lasītāji! Speram vaļā jaunu velo sezonu!

Bet es steidzos notikumiem pa priekšu, šīs ir bildes jau no finiša. Gatavošanās sākās novembrī ar velotrenažieri un TrainerRoad. Intensīvs stundu gars treniņš katru pārdienu, visu cauru ziemu–šāda stratēģija man deva labus rezultātus pagājušos gadus, un pieturējos pie tās arī šogad.

Aprīļa sākumā bijām arī treniņnometnē siltās zemēs. Diemžēl šogad siltās zemes izrādījās apmākušās, vējainas un ne pārāk siltas... Īsteno traktorista iedegumu neizdevās atjaunot–viss darbs kaķiem! Es jokoju, protams. Laikapstāklis nav šķērslis braukšanai. Šogad tā sagadījās, ka vairākas komandas un grupas bija izvēlējušās līdzīgus datumus un līdzīgu Spānijas rajonu (Marbella), un pazīstamas formas un sejas sanāca redzēt itin daudz. Īpaši sliktajā laikā, kad prātīgie spāņi sēž mājā un skatās eirosportu, pa brīdim šķita, ka kalnā braucot latvieši vien pretī lejup brauc. Satinušies vēja jakās, drebinādamies un šņaukādamies un ar pili pie deguna, bet brauc un smaida!

Sacensību sezonu es patiesībā atklāju jau pirms nedēļas Ventspilī, Vivus.lv pusmaratona pirmajā posmā. No turienes man video:



Tā bija kā spēku pārbaude. Rezultāts: pieskaitāms! Pēc Ventspils nobraucu vēl vienu ruļļa treniņu, kā arī izbraucām Cēsis-Valmiera trasi iepazīšanās režīmā. Pārējā laikā ēdu kūkas un galvā vizualizēju... kā es spēcīgi un stabili braucu vadošajā grupā. Kā finiša kalnā lidoju kā raķete augšup. Un tamlīdzīgi.

Tagad par pašu braucienu. Šogad Cēsīs starts pa Lenču augšup, nevis lejup. Tā ir pozitīva pārmaiņa, braucēji uzreiz izretojas, ir drošāka braukšana, un... Tātad, šeit mēs startējam:

Tālākajā ceļā visu laiku cenšos turēties ne tālāk, kā 20. pozīcijā no priekšgala. Plakanos posmos temps ir mierīgs, var iedzert no pudeles un panašķoties ar želejām, bet pirms katra paugura, pirms katra asāka pagrieziena, pirms smiltīm, pirms saknēm temps pieaug, starp braucējiem veidojas atstarpes. Tās tad ar krietnu piepūli jādzēš. Man par laimi, vairākās šādās vietās aiz manis gadās stiprāks braucējs, kurš atstarpi nodzēš. Un aizvējā noturēties taču es varu.

Bija, šķiet, trīs momenti, kur biju par kripatu no kritiena. Visos trijos, dažādu iemeslu dēļ priekšā braucošais strauji bremzē, un es, maksimāli bremzējot, piešļūcu viņam blakus. Vajadzīga zibenīga reakcija, un, nenoliedzami, arī veiksme. Šoreiz palīdzēja arī tas, ka manam ričukam patlaban ir uzautas traktoru riepas (2.25" Rocket Ron), un saķeres problēmu nav. Nekas neizslīd un nepašļūc un neiegrimst. Un, kā bremzē, tā apstājas.

Man izdodas no pirmās grupas neizkrist līdz pat pašam finišam. Rezultātu pozīcijas lielos vilcienos izšķiras braucot pilsētā gar Gauju un pirms pabraukšanas zem tilta. Takā pēc tilta apdzīt vairs īsti nevar, jo vietas ir maz un visi jau iegriezuši savus turbo uz maksimālo. Uzbraucam mazajā kalniņā līdz finišam un finišējam kompakti, atpaliekot no uzvarētāja par mazāk kā 10 sekundēm.

Tad ir jāizmazgā acis:

Un jānomazgā kājas strūklakā pie pilsētas domes:

Un tad ir jātrenējas tālāk!