Sveiki, dārgie lasītāji! Speram vaļā jaunu velo sezonu!

Bet es steidzos notikumiem pa priekšu, šīs ir bildes jau no finiša. Gatavošanās sākās novembrī ar velotrenažieri un TrainerRoad. Intensīvs stundu gars treniņš katru pārdienu, visu cauru ziemu–šāda stratēģija man deva labus rezultātus pagājušos gadus, un pieturējos pie tās arī šogad.

Aprīļa sākumā bijām arī treniņnometnē siltās zemēs. Diemžēl šogad siltās zemes izrādījās apmākušās, vējainas un ne pārāk siltas... Īsteno traktorista iedegumu neizdevās atjaunot–viss darbs kaķiem! Es jokoju, protams. Laikapstāklis nav šķērslis braukšanai. Šogad tā sagadījās, ka vairākas komandas un grupas bija izvēlējušās līdzīgus datumus un līdzīgu Spānijas rajonu (Marbella), un pazīstamas formas un sejas sanāca redzēt itin daudz. Īpaši sliktajā laikā, kad prātīgie spāņi sēž mājā un skatās eirosportu, pa brīdim šķita, ka kalnā braucot latvieši vien pretī lejup brauc. Satinušies vēja jakās, drebinādamies un šņaukādamies un ar pili pie deguna, bet brauc un smaida!

Sacensību sezonu es patiesībā atklāju jau pirms nedēļas Ventspilī, Vivus.lv pusmaratona pirmajā posmā. No turienes man video:



Tā bija kā spēku pārbaude. Rezultāts: pieskaitāms! Pēc Ventspils nobraucu vēl vienu ruļļa treniņu, kā arī izbraucām Cēsis-Valmiera trasi iepazīšanās režīmā. Pārējā laikā ēdu kūkas un galvā vizualizēju... kā es spēcīgi un stabili braucu vadošajā grupā. Kā finiša kalnā lidoju kā raķete augšup. Un tamlīdzīgi.

Tagad par pašu braucienu. Šogad Cēsīs starts pa Lenču augšup, nevis lejup. Tā ir pozitīva pārmaiņa, braucēji uzreiz izretojas, ir drošāka braukšana, un... Tātad, šeit mēs startējam:

Tālākajā ceļā visu laiku cenšos turēties ne tālāk, kā 20. pozīcijā no priekšgala. Plakanos posmos temps ir mierīgs, var iedzert no pudeles un panašķoties ar želejām, bet pirms katra paugura, pirms katra asāka pagrieziena, pirms smiltīm, pirms saknēm temps pieaug, starp braucējiem veidojas atstarpes. Tās tad ar krietnu piepūli jādzēš. Man par laimi, vairākās šādās vietās aiz manis gadās stiprāks braucējs, kurš atstarpi nodzēš. Un aizvējā noturēties taču es varu.

Bija, šķiet, trīs momenti, kur biju par kripatu no kritiena. Visos trijos, dažādu iemeslu dēļ priekšā braucošais strauji bremzē, un es, maksimāli bremzējot, piešļūcu viņam blakus. Vajadzīga zibenīga reakcija, un, nenoliedzami, arī veiksme. Šoreiz palīdzēja arī tas, ka manam ričukam patlaban ir uzautas traktoru riepas (2.25" Rocket Ron), un saķeres problēmu nav. Nekas neizslīd un nepašļūc un neiegrimst. Un, kā bremzē, tā apstājas.

Man izdodas no pirmās grupas neizkrist līdz pat pašam finišam. Rezultātu pozīcijas lielos vilcienos izšķiras braucot pilsētā gar Gauju un pirms pabraukšanas zem tilta. Takā pēc tilta apdzīt vairs īsti nevar, jo vietas ir maz un visi jau iegriezuši savus turbo uz maksimālo. Uzbraucam mazajā kalniņā līdz finišam un finišējam kompakti, atpaliekot no uzvarētāja par mazāk kā 10 sekundēm.

Tad ir jāizmazgā acis:

Un jānomazgā kājas strūklakā pie pilsētas domes:

Un tad ir jātrenējas tālāk!

Mārtiņš man piedāvāja, vai es gribētu braukt uz velotreku. Paskatījos kalendārā un teicu, ka gribu gan! Domāts–darīts.

Latvijā velotreka nemaz nav. Mēs braucām uz treku Lietuvā, Paņevežā, CIDO Arena. Attālums no Rīgas ir 150km, tātad nekas tāds. Braucēju grupiņa, kurā esmu iespēries, ir apmēram 20 cilvēku liela, transportam uz Paņevežu saorganizējas pa privātiem auto, ņem līdzi savus šosejas ričukus. Pasākuma plāns:

• izbraukšana sestdienas pēcpusdienā
• sestdienas vakarā treniņš 6PM-9PM
• pa nakti paliekam viesnīcā
• svētdienas rītā treniņš 8AM-10AM, un tad pa mājām

Sestdienā man ir jocīga, viegli nereāla sajūta: ar lielākoties nepazīstamiem cilvēkiem doties darīt kaut ko nekad iepriekš nedarītu. Bez īstas saprašanas, ko ņemt līdzi, kam gatavoties. Turpceļā mani ceļabiedri pastāsta man pamatlietas, kā notiek braukšana, no kā mēdz sastāvēt treniņi. Tad mēs esam ieradušies, saģērbušies, un ir laiks sāk braukt. Un es sāku braukt.

Sākumā es ripinos pavisam mierīgi pa zilo joslu, skatos apkārt un uzsūcu sevī iespaidus. Pirmās reizes izlienot uz parketa daļas jūtos bezgala nedroši, jo, bez pietiekoša ātruma ritenis var pa slīpumu nošļūkt lejā. Kādā brīdī pakaļējais rats tiešām paslīd gabaliņu lejup, un tūlīt kāds aiz manis sauc, ka jāminas taču!

Pēc 20 minūšu riņķošanas esmu iesildījies, bet īpaši drošāks neesmu kļuvis. Notiek dalīšanās grupās. Lēnā, vidējā un ātrā. Pēteris pēc spēkiem atbilst ātrajai un attiecīgi nonāk ātrajā. Braucam. Pirmo stundu es esmu pilnīgā stresā par stūrēšanu virāžās, par ātruma korekcijām–spraugas starp braucējiem nedrīkst būt, bremzes lietot nedrīkst, pārstāt mīties nedrīkst. Par slodzi un ķermeņa sajūtām laika domāt vispār nav. Vidējais ātrums kāpj arvien augstāk virs 40km/h.

Tikai nokāpjot no riteņa sajūtu: esmu pašam nemanot ilgi sēdējis neērtā pozā, un tagad staigāju klibodams. Acis vējš sapūtis, tās ir sarkanas un grauž. Esmu kārtīgi nomocījies. Mani ātrās grupas kolēģi pastāsta, kā jādarās, lai temps būtu vienmērīgāks, un aiz manis braucošie dabūtu arī atpūsties. Tad mēs braucam tālāk un taisām kadences vingrinājumus.

Svētdienas rīts! Esam viesnīcā un ēdam apjomīgas brokastis. Pašsajūta šķiet laba, kājas ir gatavas jauniem piedzīvojumiem, un dibens arī jūtas jau labāk. Laicīgi ierodamies trekā un 8AM sākam riņķot un iesildīties. Vēl nejūtos kā zivs ūdenī, bet ir krietni labāk : vairāk uzticos savām riepām un savai manevrēšanas spējai. Sadalāmies grupās un vālējam. Mazākas atstarpes, mazāk asas paātrināšanās, mazāk "oh-shit-kā-lai-nodzēš-ātrumu" momenti. Aiz manis braukušais puisis vēlāk saka, ka nu jau cita braukšana, salīdzinot ar iepriekšējo dienu. Tad pienāk 10AM, dušas, ģērbtuves un pēc pāris stundu transportēšanās esmu atpakaļ realitātē, Rīgā. Kājām vairs neko negribas, toties gribas ēst.

Iespaidi un secinājumi: labais, 10/10 darītu vēlreiz. Nedrīkst aizmirst brilles.

Tā kā lielākos ātrumos pieaugoša nozīme ir aerodinamikai, un, tā kā pārāk viegli nekad nedrīkst būt, man uz ķiveres bija uzmānīts GoPro. Lasītāju ievērībai piedāvāju nelielu  video ieskatu:

Esam Tukumā, stāvam starta koridorā un staipām kaklus. Pļāpājot pa laikam uzmetu aci Garminam, kurš rāda 12:55... 12:57... 12:59 –paga, vai tūlīt jau starts? Visi izskatās relaksēti, pedāļu klikšķēšanu nedzird. Tiesnešu dāma smaidīgi un ne pārāk skaļi saka "10 sekundes", un īsti saprast, vai viņa joko, vai kā. Un tad pēc 10 sekundēm mēs sākam braukt. Reiņa Hofmaņa bildes:

Tukuma trase, gadu no gada braukta, ir diezgan pazīstama. Es zinu, ka sākumu "līdz alejai" noriposim grupā, alejā 10. kilometrā jācenšas noturēties tuvāk priekšgalam, un tad jāturas līdzi, cik pietiek spēka. Meža takās jau būsim izretojušies un temps paliks vienmērīgāks. Piecus kilometrus pirms finiša sajūta būs jau kā finišā, jo palicis ātrs nobrauciens, tiltiņš, asfalts cauri pilsētai un īss kalniņš ar finiša arku galā–foršas, azartiskas beigas.

Šogad Tukuma trase ir salīdzinoši sausa, tāpēc ir mazāka laimes spēle, kur gadīsies paslīdēt, izslīdēt, vai nogāzties. Viss katra paša rokās kājās... Braucam, un tā arī notiek, kā gaidīts. Iebraucot alejā, esmu labā pozīcijā, un, izbraucot no alejas, esmu vēl kopā ar priekšgalu. Braucam tālāk, no pirmā desmitnieka sāku atpalikt vēlāk, kamieļu kalniņos. Es nezinu, kā tos pareizi sauc, bet tur ir taisna taka strauji augšā, vēl drusku augšup, strauji lejup, un atkal strauji augšā. Palieku kompānijā ar trīs Havajiešiem–Tomu, Reini un Ģirtu, un kopā arī turpinām braukt. Būtībā visu trasi Toms brauc pa priekšu kā lokomotīve.

Pēc pirmsfiniša upītes izbraukšanas esam uz asfalta, un kas tad nu būs? Minamies bez trakošanas cauri pilsētai, kurš sāks sprintu, kuram būs vairāk spēks atlicis triecienfinišam pret kalnu? Mūs panākuši vēl Gandrs, Fans un MySport braucēji, kopā esam septiņi. Esam jau gandrīz pie kalna, kad kārtis sajauc... trases vidū iebraucis un cītīgi bremzēt sācis satiksmes autobuss! Apbraucam šķērsli un tad jau ar pilnu gāzi līdz finišam. No mūsu grupiņas es finiša līniju šķērsoju trešais.

No visiem tūdaliņiem finišēju trīspadsmitais. Un 7 posmu kopvērtējumā man šogad sanāk 15. vieta. Nuja, rudens ir klāt un laiks alkoholam un meitenēm... vai arī skriešanai un baseinam, īsti nevaru izvēlēties.

Sveiki, lasītāji, ko jums šis atgādina?

Man izskatās izspļauts Aphex Twin.

Kuldīgas posms man izskatījās cerīgs, bet sanāca kaut kas pavisam necerēts: 6. kilometrā pārsists priekšējais rats. Grants ceļš, putekļu mākonis, dūres lieluma akmeņi lido visos virzienos, metālisks sitiens un mirkli vēlāk jau braucu uz aploces. Tobrīd biju tūdaliņu pelotona smailajā galā un man bija ātri jāsignalizē, ka ir ziepes, un braukšu malā. Lielajā satraukumā pirmais, kas izspruka no mutes, bija "ĀĀĀāāaāāāā!!!!" un tad "PA LABI PA LABI PALABI!" Izdevās bez sadursmēm tikt līdz ceļa malai, samazināt ātrumu līdz 0kmh, un iesprukt grāvī.

Atgriežos trasē, nu jau pie 400.-450. pozīcijas braucējiem, un sākas jaunais un uzlabotais maratons. Apdzīšanu maratons. Sūnaini pampaki, eglītes, krūmi, bedres–tās ir visas labas apdzīšanas vietas. Stūre pabīda kādu svešu gurnu, plecs pastumj  plecu, "PA LABO", "PALDIES", "PA KREISO", "PALDIES", atkārtot. Kad citādi netiek garām, pastumju kolēģi kalnā, lai abi ātrāk uz priekšu tiekam... Patīkami, ka braucēji pārsvarā ir atsaucīgi un pēc manām klaigām paraujas malā, ievelk elkoni, cik nu iespējams. Šur tur nākas braukt agresīvi, lai uz priekšu tiktu, un pa reizei dzirdu "b!@#$%^" aiz sevis.

"Neskrien, neskrien, te tāpat uz priekšu netiksi", man kāds saka, kad es pa eglēm laužos garām sastrēgumam. Es saucu pretī "tikšu, tikšu" un peros tālāk. "Vēl jau trase gara, vēl būs, kur skriet!"–"Nav, gara, tikai 30 kilometri palikuši!" Šajā situācijā man būtu paticis, ja trase būtu 100 kilometri, jā, kaut ar visiem +32°C. Lai vairāk iespējas zaudēto atkarot. Bet brauciens ir īss, un noliektu galvu kapājot drīz jau esmu atpakaļ Kuldīgā. Pie vecā tilta skatītājs-skaitītājs man saka "87-ais", bruģis, stadions un finišs.

Žēl, ka nesanāca šoreiz pa īstam pacīnīties. Un galvenā skāde ir pabojātais komandas rezultāts. Bet nav ko daudz pārdzīvot, tā šajā sportā gadās. Un būs vēl daudz sacensību, kurās sevi pierādīt!

Ceturtdien daudzi rīdzinieki brauca iepazīties ar Siguldas SEB trasi. A2 busiņš, pilns ar izpriecu kāriem riteņbraucējiem, tai skaitā. Trase ir kā šoseja, ir tikai daži dubļaini nobraucieni. Pirmajā nobraucienā stāv traktors un spēlē diskotēku meža zvēriem. Pa trasi gabaliņu uz priekšu un zemāk ir arī velo.lv džips:

Iepazīstoties amizanti gadījās, kad biju izvilcis no krekla kabatas banānu, un Jānis Rubiks taisīja ašu uzbrukumu. Atbildēju uzbrukumam ar banānu rokā! Kad trase taisīja pagriezienu no ceļa uz taku, krietni satraucos, jo ar banānu grūti pabremzēt :-)

Atziņas pēc iepazīšanās: dubļu nobraucienos kļūdoties var daudz laika zaudēt. Toties, ja nobraucienā iebrauc laicīgi un to labi izbrauc, var viegli iegūt lielu atrāvienu no sekotājiem. Līdz pirmajam nobraucienam būs liela pirmā grupa. Nobrauciens to paretinās, un drīzais grants kāpums to paretinās vēl. Šie abi daudziem braucējiem izšķirs rezultātu. Pa taisnajām grantīm no grupas ir grūti aizmukt, tajās lieli pavērsieni nav gaidāmi.

Svētdienā busā uz Siguldu visi nerunīgi. Vēlāk sēžam teltī un it kā "relaksējamies", bet gaisā pilnīgi jūtama augoša nervozitāte un koncentrēšanās. A2/Dema komandai Sigulda ir kā mājas, un šeit īpaši gribas labi nobraukt.

Iesildoties pabraucu Inciema virzienā, un tad stājos koridorī, pirmajā rindā–jo, kāpēc gan ne?! Starta šāviens!

Turos tuvu priekšgalam un skatos, kas būs. Kad pāris kilometri līdz pirmajam nobraucienam, man tieši deguna galā izklaides piedāvā Bērziņš un Velomens. Bērziņš grib ierīkoties aizvējā, bet Velomens šo negrib laist sev priekšā un baksta ar elkoni. Pēc mirkļa Bērziņš mēģina vēlreiz un Velomens atkal atgaiņājas. Pēc trešās reizes Bērziņš iekārtojas aiz Velomena, priekšā man.

Pēc pirmā nobrauciena esmu no grupas ārā. Braucam nelielā (3-5) grupiņā, kurā ir arī komandas biedrs Mārcis. Trases 36. kilometrā priekša sākusi tā plezīrēt, ka mēs to panākam! Vīri dzer no pudelēm un pļāpā, bet īstenībā apkopo spēkus trases beigu daļai.

Pēc trešā-pēdējā nobrauciena esmu jau atkal izkritis no vilciena. Nu kā tā var! Ak, nu es nezinu, labāk bez grupas, bet ar visiem zobiem. Nedaudz TUURBOOoo un braucam uz finišu.

Tālāk ēdam auksto zupu un dzeram alu un kopumā pozitīvā noskaņojumā rullējam atpakaļ uz Rīgu. Vakarā vēl atsildīšanās uz Jūrmalu un atpakaļ, un tā bija mana svētdiena.

Sveiki, lasītāji! Sāksim ar būtisko. Pudeļu turētājā man bija mazā 0.5 pudele ar ūdeni. Sacensībās es nevaru atrast brīžus, kad iedzert. Vajag, lai ceļš ir kaut cik gluds un taisns, un lai nav uzbrukumu briesmas. Lielāka pudele man bieži paliek neizdzerta.

Riepās abās zems spiediens, ap 2 atmosfērām. Parasti braucu ar cietām, bet pēdējās nedēļās daudzas reizes pārliecinājos, ka ar zemāku spiedienu ātrāk iet pār nelīdzenumiem. Mazāk enerģijas iztērējas kratoties. Pagājušā Vivus.lv posmā gan par zemo spiedienu "samaksāju", pārsitu kameru braucot caur upīti, un zaudēju laiku bortējoties. Bet, man patlaban šķiet, ka snakebite risks atmaksājas. Tik uzmanīgāk jāskatās, kur brauc!

Braucu ar savu Trek alumīnija 26" riteni, kuram turklāt vēl daži "apgreidi": smagāks iznesums, smagāka stūre, smagāka stute, smagāks sēdeklis. Un dakšai lockouts samaitājies, tā ka kalnos minu jauki šūpojoties. Jaunā Dema šobrīd skumji stāv un gaida rezerves daļas. Kaut kad senāk, droši vien pārvadājot, bija aizlocīts gailītis un aizlauzta pārslēdzēja kāja. Vienā Siguldas treniņā gailītis beidzās pavisam (labi, ka tas notika treniņā!), un pārslēdzēja kāja izskatās jau pavisam nelāgi:

Ja nākošai kājai gadīsies tas pats, būs jānospļaujas par karbonu un jāfrēzē kārtīga, masīva metāla kāja. Uz Siguldas SEBu gan Dema būs kārtībā.

Krekla kabatās bija velokamera, CO2, divas parastas SIS želejas ērtā noformējumā, un šāds izstrādājums. "Immediate effect", "Rapid energy for finish", bet, galvenais, TUUUURBOOOO! Renārs Valmieras Ežos man izrādīja Nutrend izstrādājumus, un šādu nosaukumu nevarēju taču nenopirkt!

Šis bija īss aprīkojumā apskats. Tālāk par aktivitātēm pirms sacensību dienas: trešdien un ceturtdien bija diezgan smagi treniņi. Jeb, korekti runājot, pavizināšanās. Tad divas mierīgas dienas, un tad sacensības. Nākotnei jāatzīmē, ka divas atpūtas dienas pēc kārtīgiem treniņiem varētu būt drusku par maz. Vismaz ceturtdienas šosejas treniņā drusku pārcentos. Reinis aizmugurē pukojas, ka knapi spējot atsēdēt, bet SEBā rezultātos viņš man priekšā...

Uz trases apskati nebijām–bet vajadzēja!

Piektdien, sestdien ar riteni gan vairs nebraucu, dzīvoju godīgi un ēdu kā zoss. Nekādu alkoholu, nekādu deju un nekādas kafijas, par ko mana dzīve ir pārvērtusies /plāta rokas/. Svētdienas rītā auzu pārslas un laižu uz Ceļotāju, no kurienes tālāk transportējamies kopā ar komandu.

Vietalvas trase ir it kā zināma. Nedaudz pamainīts finišs, nedaudz pamainīts posms aiz Cigoriņa, un vēl daži sīkumi, bet lielos vilcienos tāda pati, kā citus gadus. Pēc starta šāviena nospridzinām pirmos kalniņus, uzbrauciens asfalta kāpumā salīdzinoši mierīgs, un tālākie kilometri pa grantīm ir cieši, stresaini, bet nav fiziski smagi. Visi zina, ka sacensības pa īstam sāksies Cigoriņā. Grantīs pavisam tuvu sev redzu amizantu kritienu: kāds priekšējais rats aizskar kādu aizmugurējo ratu. Iespējams, priekšā braucošais pārāk strauji piecēlās kājās, to es visā jezgā nepaguvu redzēt, bet sekas momentālas: aizmugurē braucošais nezaudējot ātrumu maina virzienu uz grāvi, un tālāk tik redzes perifērijā redzu, ka lakstos pazūd rati un kājas. Visi klusējot min tālāk.

Cigoriņā uzbraucu lēnāk par līderiem, protams, bet ciešami. Vēl pietiek degviela apdzīt lēnāku braucēju un pamazām pievilkt grupai. Tad sākas lēzenais asfalta kāpums, kurā es no grupas pamazām, pa metram vien, izkrītu. Pēc brīža mani panāk komandas biedrs Jānis. No priekšas līdz mums atkrīt Artis ar krampjiem kājās. Artis šo sacensību jau norakstījis, bet man situācija izskatās vēl diezgan laba: varam strādāt visi trīs kopā pa grantīm un noturēt līdz finišam vismaz esošo pozīciju. Bet tad jāņuzāle takai abās pusēs paliek arvien augstāka. "Eu, mēs braucam pareizi?" Un tad jau taka sāk izzust. @#%$! Griežam apkārt, maldu manevrā zaudēta pusotra minūte un mūs panāk nākošā grupa, kurā arī Edmonds. Šeit trases iepazīšanās brauciens būtu noderējis. Kā arī vairāk uzmanības, skatīšanās uz bultām un riepu pēdām. Bet pēc kaujas jau visi gudri.

Kad palikuši varbūt desmit kilometri, es velku ārā savu TURBOOO flakoniņu. Saturs ir ļoti salds, un tāds "jiftīgs". Grupā braucot atpūšos. Kad sajūtu ciņu pļavas tuvumu, lecu no grupas ārā un minu. Kaut ko tas turbo laikam devis, un elpas atvilkšana arī, jo nogurumu nejūtu, elpošana strādā, jūtos stiprs kā startā. Apdzenamie sporta braucēji nāk viens pēc otra. Es katram skaļi uzsaucu "pa kreiso" un ceļa devējiem arī "paldies!" Klāt finiša kalniņi, noķeru vienu zaļo numuru, un turpinu mīt. Pēc sūnainā tiltiņa kāpuma mani pasveicina Kaspi4. Viņš pēc finiša saka, ka man esot siekala pa muti tecējusi. Turpinu turbo režīmā līdz finišam un vēl 100m pirms līnijas apsteidzu vienu zaļo numuru. Finišs, stop pīkšķis garminam, ūdens.

Pēc sajūtām jūtos normāli nobraucis, bet rezultāti neko spīdošu nerāda. Pagājušo gadu Vietalvā bija labāk. Man viena škrobe ir par vājumu lēzenajā asfalta kāpumā. Un otra, protams, par nomaldīšanos. Artis ir neomā savu krampju dēļ, Jānis arī nav sajūsmā par maldīšanos, no mums tikai Mārcis nobraucis teicami: sestā vieta. Vācam mantas, lecam busā un braucam uz Liepkalniem. Tur kopīgā pēc-sacensību maltītē kārtīgi pieliekam vēderus un pārrunājam dienas notikumus. Tagad atliek mācīties no kļūdām, un, kā arvien, turpināt trenēties!

Pirms dodos nedēļas nogalē, uzrakstīšu pavisam īsi par šodienas rokdarbiem.

No rīta aizripināju uz Kr. Barona ielas tālāko galu, tur ir tāds plēvju veikals Kviller, un nopirku ORAGUARD 270 aizsargplēvi. Mazākais izmērs, ko no ruļļa viņi griež, ir 50cm, maksā €5 un ar to pietiktu piecu divriteņu aplīmēšanai mierīgi.

Tālāk niekojos ar mērīšanu un griešanu un lipināšanu:

Aplīmēju downtube apakšu lai pasargātu no lidojošiem akmeņiem. Uzlīmēju mazākus gabaliņus arī citās vietās uz rāmja, kur varētu notikt kāda berzēšanās, rīvēšanās un pieskaršanās.

Palika krietni daudz plēves vēl pāri, hmmmm, ko vēl tādu lai aplīmē... 

Sveiki, lasītāji! Šajā ierakstā par jauno riteni, uzsēdes regulēšanu un piedzīvojumiem Smiltenē.

Sāksim ar dažiem svarīgiem materiāliem no velominati.com:

Šādās noskaņās es pa ziemu gudroju, ka būtu lieliski tikt pie viegla, smuka, moderna 29" braucamā. Pa pavasari veikals Eži cītīgi vāca detaļas, lai piepildītu manas vēlmes, un uz sezonas sākumu ričuks ir gatavs:

Acīs krītošākā detaļa droši vien ir X01 grupa: priekšā viens zobrats, aizmugurē milzu kasete ar 11 zobratiem. Ha, te labi iederēsies rule #90:

Vai augsto pārnesumu nepietrūks? Un vai stāvos kalnos varēs uzbraukt? Tas ir tāds liels jautājums, kuru vislabāk noskaidrot vienkārši braucot un mēģinot. Par lielajiem pārnesumiem–50kmh var uztīt ar lielu kadenci, bet ilgāku laiku tā braukt nebūtu patīkami. Un, ja temps ātrā nobraucienā iet ievērojami virs 50, tad ar pašreizējiem zobratiem man atliek tikai ļauties gravitācijai. Zemie pārnesumi toties tiešām ir zemi. Lai pietrūktu zemajā galā, jābūt tādam stāvumam, kurā vienlīdz ātri var arī uzskriet. Vai, precīzāk, uzkāpt. Bet, tātad, brauksim un vērtēsim!

Lai ričuks būtu paties' gatavs, vēl dažādi sīkumi jāizdara: dakšas štoks jānozāģē, stūri nedaudz jāapīsina, uz rāmja noteiktās vietās jāsalīmē uzlīmes, kas aizsargās pret trosīšu rīvēšanos un lidojošiem akmeņiem, vajadzētu pārējai komplektācijai piedienīgus pedāļus, un pēc uzsēdes regulēšanas zinu, ka vajag platāku sēdekli un nedaudz īsāku iznesumu.

Stāsts turpinās ar... uzsēdes regulēšanu. Man ieteica, ka ričuka dažādu parametru pieregulēšanu vislabāk uzticēt profesionāļiem. Devos uz ZZK, kur uztaisījām Specialized Body Geometry fit uzsēdes regulēšanu. Es ko tādu darīju pirmo reizi, un tā man bija interesanti, kā šī procedūra notiek. Līdzīgi, kā slodzes tests pirmo reizi. Vai Sufferfest treniņš pirmo reizi.

Tā kā man slinkums visu sīki aprakstīt, šeit es pievedīšu video.


Specialized Body Geometry Fit ir tehnoloģiju kopums un metodoloģija. Kā video beigās saka, īpašā lieta ir, ka vietējie izplatītāji (Latvijā–ZZK) lieto to pašu procesu, ierīces un gudrības, ko Specialized saviem profesionālajiem sportistiem. Sausais atlikums manā gadījumā ir: saregulēts ritenis un ieteikumi detaļām (iznesums, sēdeklis), mērījumu lapa ar visiem samērītajiem un noteiktajiem parametriem, un kaudze ar padomiem. Un interesanti pavadīta priekšpusdiena!

Gatavi esam, braucam uz Smilteni. Šoreiz transportējos turp un atpakaļ kopā ar savu komandu, Ceļotāja busā. Smiltenē uzceļam telti, noskatāmies sportistu startu, satiekam paziņas, ģērbjamies, iesildāmies... viss kā normāli.

Starta koridorī uztraukums un adrenalīns sasniedz augstu pakāpi, bet tā pierasta lieta. Trasē ir grūti, un brīžiem ļoti grūti, bet tā arī pierasta lieta. Par to ir interesanti padomāt: senāk es maksimālās vietās mēdzu domāt "jāmet ritenis krūmos" domas. Šoreiz drīzāk "oh well, atkal esam ieradušies šeit". Es pamēģināju vizualizēt to tuneļvīziju, kas slodzē pamazām pārņem. Kad fonam nav laika pievērst uzmanību ("uz akmeņiem esot bijuši sazīmēti smaidiņi? Ko? Es neredzēju nekādus akmeņus, es redzēju tikai trases šķēršļus!"), kad viss fokuss ir uz noturēšanos grupā un noturēšanos uz trases braucamās daļas. Nesmejieties, bet apmēram tāda man tā bilde ir:

Šoreiz brauciena pirmā puse man bija laba, uz asfalta bija dažas ļoti ciešas situācijas (50kmh, un mani priekšējie spieķi sprīža attālumā no kāda pārslēdzēja, un no otras puses kāds nekautrīgi spiežas virsū), pa pļavu pārripoju ātri, pirmie uzkalni pilnā slodzē, bet sākumā jau vēl tā var. Apmēram trases pusē sāku pamazām krist no grupas ārā, līdz izkritu arī. Tad mani panāk krietni ātrāks Veloprofs braucējs un pievelk pie grupas atpakaļ. Tad slavenais dubļu posms–

Tas izreto braucējus un es atkal palieku bez grupas. Noķeru vēl vienu atkritēju un abpusēji izdevīgā sadarbībā braucam līdz finišam.

Ar atpalikšanu no grupas man ir tā, ka pietiek kaut vai 10 sekundes atelpoties, lai varētu turēties labi. Kad tādas 10 sekundes kādu laiku negadās, tad ir gatavs. Pēc pulsa izskatās, ka esmu cītīgi braucis pa slieksni. Līdzīgi, kā pēc Cēsis-Valmiera, sev atzīmēju, ka jāvingrina tehniska braukšana. Jāspēj braukt ātri, droši un ekonomiski–lieki neizšķiežot spēku. Ritenis, starp citu, kalpoja teicami, vieglie rati ripo ļoti patīkami, ātrumi slēdzas, riepas neslīd, nav kam piesieties.

Rezultāts sanāca "normāls", manā līmenī. Ja no rezultātiem atrēķinātu ārā jaunos no sporta pienākušos braucējus, tad būtu pavisam labs :-) Būs labi!

Noslēgumā dažas internetos samedītas bildes:

Kamēr vēl iespaidi svaigi, jāieraksta par SEB pirmo posmu. Sākumā pirmsstarta bildes:

Tuprinājumā bez gara ievada leksim uzreiz iekšā sacensību putekļos. Cēsis-Valmiera trase ir sausa, cieta, lielākoties līdzena un ātra. Vidējais ātrums sanāk 32km/h. Man šosejas braucieni reti kad sanāk ar tādu vidējo ātrumu! Jo ātrāk brauc, jo svarīgāk ir izmantot grupas aizvēju. Kaut kā ar to man šoreiz pilnīgi negāja, kritu no grupas daudzas reizes ārā. Vai nu kādos negludumos mani aizkavē, vai priekšā kāds notizlojas, vai kāds atkritējs ir izveidojis atstarpi un es to neesmu laicīgi pamanījis. Vai arī pats nemāku izbraukt sakņu sekcijas tik veikli, kā citi. Pēc katras tādas situācijas pavadu 1-5 minūtes ar pilnu jaudu, bez elpas un ar pārgrieztām acīm velkot metru pa metram pie grupas klāt. Vairākas reizes jau likās, ka nu gan labā pozīcija zaudēta–10 sekunžu atstarpe, un tūlīt mežs beidzas un sākas grantene. Pat vēl pēdējos 10 kilometros, pļavā pirms Bykolat, septiņi cilvēki brauc grupā normālā tempā un savā starpā mainoties, un viens iepalicis pa aizmuguri elš un pūš un spļaudās un vingro–tas es :-)

Piecus kilometrus pirms finiša temps jūtami nokrītas, un kilometru pirms finiša tiek ieņemtas vietas finiša sprintam, un tad ir viens mirklis kalniņā augšup gar Valmieras pilsdrupām, cauri finiša arkai un gatavs.

Secinājumi: jāvingrina braukšanas prasmes. Es zaudēju laiku uz saknēm un negludumiem. Man pašam liekas, ka māku braukt tīri labi, bet, acīmredzami, citi māk vēl labāk. Taisīšu vingrinājumus, piemēram, braukt astotnieku ap divām priedēm 50 reizes, braukt daudzas reizes pāri vienai negludumu sērijai, stāvos kalniņos un tamlīdzīgi. 

Es biju drusciņ prom, uz 2 nedēļām braukt ar riteni siltās zemēs.

Šogad braucām uz Maljorku. Kas tur ir bijis, jau zinās, bet man bija pirmo reizi tie prieki par nokļūšanu tādā kā riteņbraucēju paradīzē. Silts, skaisti skati, uzbraucieni un nobraucieni plašā izvēlē, daudz velo veikalu un nomu, daudz draudzīgu velo braucēju, pilnīga bezrūpība un aizmiršanās no ikdienas. Bet vajag arī to ikdienu, vēso un plakano Latviju, lai varētu novērtēt atšķirības!

No treniņu viedokļa visefektīvāk būtu trenēties uz ruļļa, taisīt individuāli sastādītus strukturētus treniņus. Ēst pēc precīzi saplānotas ēdienkartes. Iet gulēt vienmēr vienā laikā. Un par alusvīnu vispār būtu jāaizmirst. Bet... Mani ņemties ar riteņlietām motivē dažādas lietas. Protams, treniņi un tiekšanās uz labākiem rezultātiem. Bet arī brauktprieks, dabas skatu baudīšana, laba kompānija grupu braucienos un sacensībās, sevis uzturēšana pienācīgā formā, praktiskie labumi (Rīga-Valmiera ar velo? pffft!), utt.

Attiecīgi, nometnes primārais nolūks man bija uzlabot (vai vismaz nesabojāt) fizisko formu. Bet vēlējos arī vienkārši daudz braukt ar riteni, uzbraukt daudz kalnos, vizināties grupu braucienos, un atjaunot traktorista iedegumu, kamēr Latvijā ar ziemas riepām vēl rullē. Un to visu izbaudīt.

Šogad arī šo to safilmēju. Dažas dienas braucu ar GoPro uz ķiveres, citas dienas ar mazo Sony NEX fotoaparātu kaklā. Redz', kas ir sanācis:

Sākumā jāizmazgā acis. Tad muslis un jogurts, enerģijas spridzeklis. Tad es uztaisu kafiju, bet vēl nedzeru. Kafiju jāizdzer īstajā brīdī, lai kofeīna šāviens būtu vajadzīgajā laikā.

Ripoju savā līganajā mašīnā pāri Vanšu tiltam un klikšķinu radio stacijas, saulīte un sauss asfalts, tik tik superīgs laiks–februārim! Pavasarīgais laiks man šodien netiks, es svīdīšu tumšās iekštelpās, un paliek drusku sevis žēl, par to padomājot.

Pudele, kārtīgi noregulēts sēdekļa augstums, precīza iesildīšanās procedūra, esmu piekasīgs pret sevi un citiem, lai treniņa apstākļi būtu nevainojami. Kafija jau iedarbojas: pulss skrien augšā kā sporta motora tahometra šautriņa, un ātri krīt atpakaļ lejā. Tieši tā, kā vajadzīgs.

Tad nāk brauciens. Stūre ož pēc svešu cilvēku sviedriem. Tas ir diezgan riebīgi, bet vēlāk būs duša un es to visu nomazgāšu, noberzīšu nost. Es jau visu ziemu esmu vingrinājies dažādos slodzes līmeņos un režīmos, un varu sevi piespiest strādāt intensīvi, un tik ilgi, cik vajadzīgs. Muskuļi ir atpūtušies, enerģijas krātuves uzpildītas, un pulss kā jaunam puikam.

Finišs. Atlaižu stūri un turpinu viegli mīties. Vietējie vīri pienāk apskatīties un pierakstīt manu rezultātu. Viens no viņiem, es nevaru saprast, ko viņš par mani domā. Šobrīd viņš ir aizdomu pilns. Ar pirkstu norāda uz ekrānā redzamo brauciena vidējo jaudu un skatās uz mani un neko nesaka. Jautājošs skatiens, tā kā paskaidrojumu prasot. Es nezinu, ko lai es saku. "Es ļoti centos"? "Jums vajadzētu šo trenažieri nokalibrēt"? Es paraustu plecus un nesaku neko pretī, turpinu viegli mīties un ķeru elpu.

Pēc dušas un piena spēka es izeju atpakaļ žilbinošā dienas gaismā un spirgtā gaisā. Jābrauc mājās un aši jātaisa milzu makaronu maltīte.

Uzrakstīšu par dažām ar riteņbraukšanu un treniņiem saistītām lietām, kas man te pēdējā laikā notiek.

Sākumā par Tour of Sufferlandria 2014. Tā ir virtuāla sacensība 9 dienu garumā. Katru dienu jānomin kāds no Sufferfest treniņiem, un dažas dienas pat pa diviem. Tas ir izaicinājums! Tas man der!

ToS pirmās dienas treniņš bija slodzes tests. Otrajā dienā bija man jau pazīstamais “It Seemed Like a Good Idea At The Time”. Tas šoreiz bija grūts, ļoti, ļoti grūts. Es pa ceļam samazināju slodzi un tik un tā vienā no intervāliem nevarēju prasīto jaudu noturēt. Kārtīgs spēriens pa pakaļu. Bet, ko tad varēja gaidīt? Bija taču solīts “PAIN, SUFFERING, AGONY”.

Uz tālākajām dienām atstāju samazinātu slodzi. Trešajā dienā bija Sufferfest Revolver. Bija solīti 15 intervāli, katrs vienas minūtes garumā un baisi augstā slodzē. “Simple. Brutal. Uncomplicated.” Es esmu labi iemācījies šādus intervālus pieveikt pa vienam, pēc kārtas. Ja nobrauc trijus, tad gaidāmie 12 liekas pilnīgi bezcerīgi. Tāpēc pēc trijiem nobrauktiem labāk domāt “vienu nākamo es vēl noteikti varu pieveikt!” Un tā atkārtot 12 reizes. Šajā treniņā bija arī viens mazs jociņš: pēc nobrauktiem 11 intervāliem es izskaitīju, ka atlikuši vēl pieci. Aprakstā bijusi šmaukšanās, un īstenībā kopā ir 16! Tas bija tik smieklīgi, ka man paspruka dažs labs franču vārds!

Ceturtajā, piektajā, sestajā dienā es pamazām tiku ritmā un sāku aprast ar slodzēm. Redditā sekoju, kā veicas citiem. Sviedri, elle, izmisums, mūžīgi sāpoši muskuļi, un vienmēr galā gandarījums, ka, kaut kā, neticami, atkal izdevies izturēt līdz galam.

No Sufferfest pazinēju komentāriem varēja noprast, ka septītā diena būs grūtākā.

It is Friday (hunted & angels back to back) that I am worried about plus next Sunday. -tbul

The day I'm dreading the most is 7, Angels and The Hunted. It will be an ugly day! -CanadianStekare

Angels+Hunted followed by Blender on the next day? Yeah, that's going to hurt. -ookashi

I hadn't noticed that it was Angels and the Hunted on Friday. I thought it was going to be something like today. When I realized it was Blender as the next stage, I literally cried. -iacobus42

Laika zonu viltību dēļ man bija iespēja uztaisīt vienu atpūtas dienu pirms grūtā 7. posma. Bet tad es domāju, šī pasākuma garā tomēr būtu: jo grūtāk, jo labāk! Atpūta ir kaķēniem! Aiziet. Angels treniņš, ja būtu ņemts atsevišķi, būtu bijis labs, grūts, bet izturams. Bet tad vēl nāk "The Hunted". 20 minūšu intervāls uz sliekšņa, peļķe zem manis jau izskatās pēc dīķīša, un noslēgumā, saldajā vēl VO2max intervāli.

Un tad nāca 8. diena un 9. diena, un tad tas bija galā. Manā TrainerRoad profila lapā tagad ir maza atzīmīte: "ToS 2014". Bija vērts! :-)

Pēc katra treniņa man bija sagatavots piena spēks, vakariņās parasti lielas makaronu un vistas maltītes, rīta jogurtā bēru iekšā arī musli, un naktī gulēju daudz stundas. Un ļoti maz izdarīju darba lietās. Brīnos par cilvēkiem, kam ir ģimenes un pilnas slodzes darbs, vai darba komandējumi pa vidu, un viņi spēj nobraukt ToS. Kāds bija braucis ar gāzmasku galvā (... lai grūtāk. Я хуею, дорогая редакция!). Kāds pēc 9. dienas paturpināja tūri un nobrauca visus atlikušos, tūrē neiekļautos Sufferfest treniņus. Tā, ka jā, tur ir pilns ar mazohistiem.

Nākošā lieta, par ko vēlos pastāstīt, ir Veloserviss Balva 2014. Tā notika arī pagājušo gadu, un toreiz es nobraucu vienu posmu eksperimenta pēc. Šogad esmu nobraucis divus, un plānoju braukt arī atlikušos divus.

Šeit ir īsa filmiņa, kur es 1. posmā sagatavojos braukšanai, un tad pēdējās minūtes līdz finišam:

Smiltene! Kaut kas tur ir, ka to no gada uz gadu Smiltenes trasi spilgtāk atceros, kā citas. Varbūt tas, ka tradicionāli Smiltene ir pēdējais posms SEB seriālā. Gan ne šogad, pēdējais posms šosezon ir Tukumā, septembrī.

Šeit ir bilžu "reportāža" ar komentāriem no mana 2010. gada apmeklējuma, katru gadu ir apmēram līdzīgi:

Trase: kāpumiņi, smiltis, takas, meži, izcirtumi, meža ceļi, pirms finiša upīte un starts/finišs pašā pilsētas centrā. Ir vairāki grants pārbraucieni, kuros apēst želeju un iedzert no pudeles, bet pārsvarā ir šauras takas, kas prasa zināmu braukšanas izveicību.

Ceturtdien devāmies iepazīties ar trasi. Sanāca tā, ka iepazīšanos braucām kompānijā ar spēcīgajiem TREK DPA braucējiem brašā tempā. Nu, viņiem varbūt nē, bet man tas bija brašs temps. Ar visu nesteidzīgo ripināšanos sākumā un pauzītēm pa vidu, iepazīšanās laiks būtu mani ievedis tautas 200-niekā sacensību dienā. Vēlāk secināju, ka iepazīšanās ir krietni noderējusi: zināju, cik katrs kāpums ir "grūts" slodzē, kurās vietās vajadzēs papildus gribasspēku, un kuras vietas patiesībā ir vieglākas nekā izskatās.

Klausot padomiem, pēdējās dienas pirms sacensībām centos ievest sliedēs savu miega režīmu, laicīgi savedu kārtībā riteni, ēdu kārtīgas maltītes un negāju uz Vecrīgu nodzert prātu un naudu. Svētdienas rītā ar riteni līdz veikalam "Ceļotājs", un tālāk ar komandas busu uz Smilteni.

Smiltenē iesildoties man gadījās jocīgs atgadījums. Kāja it kā izklipsējusies no pedāļa. Paskatos uz leju, un redzu klani bez pedāļa. Pedālis pie kurpes! Acīmredzot, nez kā bija kļuvis vaļīgs, un man ir mode reizēm kājas pagriezt arī pretējā virzienā, un būs izskrūvējies. Būtu ļoti apbēdinoši, ja pedālis izkristu nevis iesildoties, bet forsējot starta bruģīti, bet, par laimi, tas notika laicīgi!

Apbruņots ar trīs želejām stāvu pirmajā koridorī pie pašas lentes. Man līdzās komandas biedri Edmonds un Guntis, nedaudz tālāk Ivo. Sasmaidāmies, ka pirmo reizi stāvam pie pašas līnijas. Gaidot pēdējās minūtes līdz startam, izdzirdu "Pēter!" un skatītājos ieraugu Dārtu, Martu un Krišu. Nezināju, ka man būs atbalstītāji, viņi smaidīgi māj, es māju pretī un noskaņojums jau pavisam līksms :-)

Starts izdodas labs, bruģa kalniņā tā vien šķiet, ka uzlidojam, un tālāk darbojos vecajā labajā atsēdēšanas disciplīnā. Ķeru aizvēju, sekoju spraugām, kas paveras. Ja ir izdevība, pārlecu starp "vilcieniem". Pirmo pusi trases jūtos necerēti labi: nekrītu no grupām ārā, nav "ļaujiet man nomirt" sajūtas. Tai pat laikā, ik reizi pametot aci pulsā, tas ir lielāks par manu tipisko sacensību pulsu.

Trases otrajā daļā sāk piezagties nogurums un ir arvien vairāk jāpiespiežas, lai izšķirošos brīžos noturētos grupā. Braucam 4-5 cilvēku grupiņā, tajā ir arī komandas biedrs Guntis, viņš dara lielāko darbu pa priekšgalu, kamēr es "karājos" aizmugurē. Brīnos un priecājos, ka pa laikam noķeram un pametam aiz sevis citus tautas klases braucējus--parasti šajā laikā grupas jau ir izretojušās un savā tempā brauc uz finišu. Guntis min kā velns! Noķeram Ivo, kuram priekšējais rats milzīgā barankā, bet viņš nepadodas un turpina braukt. Pienāk labi pazīstamie pirmsfiniša kilometri. Saņemot uzmundrinājuma saucienus labi izbraucu upīti, ūūūūn--finišs.

Veloduša ar kārtīgu ugunsdzēsēju šļūteni. Ja pagriež par daudz vaļā, strūkla pāri pus- pļavai pa nejaušiem un ļoti apjukušiem fotogrāfiem :-) Smiltenē jutos labāk kā Cēsīs, un rezultāts arī labāks: pirmo reizi iebraucu desmitniekā! Komandai arī sanācis labs rezultāts, par ko visiem prieks. Jācenšas tā turpināt!

Svētdienas rīts pienāca teltī pie Niniera. Ninieris ir mazs, smuks ezeriņš pavisam tuvu Cēsīm. Kad izlīdu no telts, daži nometnes biedri bija jau modušies un modri vāca kopā savas mantiņas, kamēr citi biedri tikai nesen atgriezušies no nakts sirojumiem un laidušies dziļā alko-miegā.

 Izveicu pāris iekavētos darbiņus savam sacensību ritenim: koka ķīlītis karbona stūres galā aizvietoja pazudušo plastmasas korķīti, un velo kurpēm pārskrūvēju pedāļu stiprinājumus. Man no iepriekšējām sacensībām ir rūgta pieredze, ka Shimano stiprinājumi mēdz izklipsēties no Exustar pedāļiem, un tas mēdz notikt pie maksimālās slodzes. Piemēram, finiša sprintā. Tas neder!

Ar velo atripoju uz sacensību norises vietu Cēsīs, un veikli atradu savu komandu. Mani biedri grozījās ap busiņiem, katram rokās pa fragmentam no lielās telts, un apmulsums sejās. Uzcēlām telti, izbraucām iesildīšanos, trase karsta un sausa, un drīz arī laiks uz starta koridoriem.

No iepazīšanās brauciena zinu: pirmie 5km pa pilsētas nomali, tālākie 10km pa meža takām, ar kāpumiņiem, ar smiltīm, ar straujiem nobraucieniem. Trases vidusdaļa ir grants un asfalts, pirms atgriešanās pilsētā vēl nedaudz mežu. Un finišs pret kalnu. Paredzamā spēles gaita šķita gana vienkārša: pirmos 15km noturēties labā grupā, tālāk pa granti intensitāte salīdzinoši kritīsies, un finišā iztērēt visu, kas vēl palicis.

Pirmie 5km ir pa platiem ceļiem putekļu mākonī. Turos labi: pulss ir ap slieksni, bet spēki vēl svaigi. Tālāk pa mežiem paliek grūti, grūtāk, un pavisam grūti. Apmēram 10 līderi ir aizmukuši un braucu otrajā grupā. Tuvojas grants un es grupas aizmugurē, kā saka, karājos ar zobiem. Pulss lielākoties virs sliekšņa, un prātā viena doma--izturēt līdz grantij.

Pienāk grants, slodze nedaudz nokrītas, bet es sāku samanīt jaunu ķezu: pa mežu kratoties sēdekļa stute ir sākusi slīdēt rāmī un es vairs nesēžu optimālā augstumā. Viena daļa kāju muskuļu paliek neizmantoti, un cita daļa tiek nostrādināta ar uzviju un sāk jau signalizēt "mums pietiek!" Nav variantu, ir jāpiestāj un jāpaceļ stuti augstāk. Stratēģiski nogaidu līdz tehniskai trases vietai, kur grupas ātrums un aizvēja efekts ir niecīgs, paceļu stuti un ar pilnu jaudu steidzu ķert vilcienu. Satriecoši, satriecoši, tas izdodas: braucam tālāk.

Desmit kilometrus vēlāk stute ir otro reizi ieslīdējusi rāmī. Atkal jāapstājas, un šķiet, ka divas reizes man laime neuzsmaidīs--grupa aizbrauks. Piestāju uzkalna galā pirms nobrauciena, izvelku stuti vēlreiz un metos nobraucienā. Pavisam satriecoši, ar gribasspēku, gravitācijas palīdzību un "visu vai neko" trajektorijām vēlreiz panāku savas grupas asti un atkal esmu aizvēja drošībā.

Visi kopā atbraucam pie finiša kalna. Šeit katram atliek parādīt, cik vēl palicis iekšā. Man, pēc daudzām reizēm sarkanajā zonā, nekas daudz nav palicis. Bet, kalns nav garš, un līdzjutēju atbalsts lieliski iedvesmo, un nezaudēju pārāk daudz sekundes / punktus. Finiša arka, nav spēka attaisīt ūdens pudeli, turpinu ripināties, kamēr sirds beidz trakot. Sastopu paziņas finiša zonā, katra saruna sākas ar "smagi / karsti / nenormāli / !@#$%^& ".

Šajā sacensībā nesasniedzu jaunus rekordus, bet, ņemot vērā apstākļus, esmu ļoti mierā ar to, ka nobraucu tā, kā nobraucu. Vidējais pulss šoreiz 183. Tas ir vāks. Vietalvā bija 175. Vivus Talsos bija 175. SEB Siguldā bija 177. Vivus Apē 177. Un tā tālāk. Šī diena bija hārdkors. Braucot var viegli atpazīt maksimālā pulsa brīžus, jo tajos galvā dominē domas "varētu apstāties un aizmest riteni krūmos, varētu visai tai riteņbraukšanai atmest ar roku".

Pēc sacensības papusdienojām ar savu lieliskāko atbalsta kompāniju, aizripinājām atpakaļ pie Niniera, salādējamies svaigi kā sasistajā subārī, un pa mājām.

Šis bija skarbi. Slēdziens, kā parasti: jātrenējas! Priekā!

Šī gada sacensību sezonas sākumā bažījos, kas būs sanācis no ziemas treniņiem, un ko pa ziemu būs sastrādājuši citi braucēji. Pirmie rezultāti bija labi, bet pēc tiem bažas drīzāk pieauga. Nopietna nervozēšana stāvot startā: vai iepriekšējie rezultāti bija veiksme un sagadīšanās, jebšu man šoreiz arī izdosies? Dodoties dziļāk sezonā, man palielinās ticība saviem spēkiem. Pēdējos kilometros "iekurinu", pametu skatienu atpakaļ--neviens nav ratā uzsēdies, un nāk apjausma: nē, es neesmu vājākais, mana atrašanās šeit nav tikai nejaušība.

Vietalvā bija ātri un smagi. Trase sākas ar kāpumu pa slēpošanas trasi, līdz iziet uz asfalta. Šī sākuma daļa ir visai šaura, tāpēc braucēju plūsma izstiepjas un sāk sadalīties jau pašā sākumā. Ja uz asfalta izbrauc pēc kārtas simtais, tad pirmo, iespējams, vairs nedabūsi redzēt. Tāpēc bija svarīgi laicīgi iestāties starta koridorā un šo sākuma cilpu mīt pa visiem 130%.

Tālāk seko ātrs nobrauciens pa asfaltu, kura galā bīstams pagrieziens (asfalts ar smiltiņām pa virsu) un kalnā augšā. Pagriezienu izbraucu veiksmīgi, un kalnā arī tiku, labi turoties grupā. Pēc šī asfalta kāpuma pirmais trakums ir pāri. Tālāk seko 15 kilometri granteņu, kurās uzmanīgi jāsēž aizvējā. Protams, jātur acis vaļā un jāuzmanās no smilšu vannām, šķēršļiem, iespējamiem kritieniem. Pēdējo nedēļu Vietalvā bijis silts un saulains laiks, un putekļi uz ceļa bija milzīgi. Brīžam vienīgais, ko redzi, ir priekšējā braucēja pakaļējais rats, viss pārējais apkārt ir bēša migla. Minies ar 40kmh pusmetra attālumā no tā rata, aklā uzticībā, ka neviens no braucējiem nekļūdīsies, nevienam riepa neplīsīs, uz ceļa netrāpīsies palielāks akmenis.

Pa granšu kalniem grupa noturējās kopā, līderu atrāviens notika uzbraucot Cigoriņā. Cigoriņš ir īss, bet stāvs kalniņš ar īsi nocirptu zālīti. Pirms Cigoriņa ir ēnains, putekļains un grumbuļains nobrauciens. Ja nobraucienā pietiek drosmes nebremzēt, tad ceturtdaļu no kalniņa var "uzlidot" ar inerci vien. Pusē Cigoriņš paliek stāvāks. Mans motoriņš strādā uz šajā dienā iespējamo maksimumu, bet esmu gandrīz zemākajā pārnesumā. Kad kalns pieveikts, slodze vēl kādu brīdi neatslābst, līdz panāku tuvāko priekšā esošo braucēju grupiņu.

Lielā grupa ir izšķīdusi un meža cilpas braucam mainīgā ap 10 cilvēku sastāvā. Smilšainos kāpumos cenšos nekāpt nost, jo pamīt es varu, bet paskriet--pa smiltīm, pret kalnu, ar "pilnām" kājām--būtu ļoti smagi.

Tad uznāk lietus. Sākumā retas lāses, saulei vēl spoži spīdot. Lāses paliek biežākas, caur drēbēm sāk sajust veldzi, un dzirdu samocītu "arg, cik labi" murmulējumu sev aiz muguras. Lietus neturpinās ilgi, bet pietiekoši, lai trase dažviet kļūtu slidena. Kādā pļaviņā melnzemes taka ir pārvērtusies pa dubļu reni. Daži skrien, es uzmanīgi slidinos cauri braukšus, jo man jātaupa kājas. Dubļu kārtiņa vēl ir plāna un manas riepas spēj dabūt pietiekošu saķeri.

Izbraucam uz grantīm, tās tagad ir mitras un atsēžot saņemu nepārtrauktu dubļu dušu sejā. Pabraucu un atklāju, ka jāskatās uz zemi, nevis uz priekšu--tad dubļus acīs nesviež. Pēc grantīm ir ātrs nobrauciens, tālāk kukuržņu pļava, un es jau sāku saost finišu. No aizmugures sadzirdu klaigāšanu, tas ir Edmonds, kas ar dzīvnieciskām skaņām motivē sevi un citus. Satriecošā kārtā viņš ar savu grupu panāk manējo, un sāk motivēt arī mani. "Apdzen!", un es piemērotā mirklī apdzenu un palielinu tempu. Grupa, protams turas līdzi, bet ieguvums ir, ka visi tiek nogurdināti, un gan jau kāds izkrīt no grupas arī.

Pirmsfiniša cilpās tērēju visus atlikušos pārpalikumus, pēdējā līkumā pirms finiša taisnes manā trajektorijā gadās sporta distances braucējs. Atceroties savu neveiksmi "Apkārt Burtnieku ezeram" braucienā (kritiens un zaudēta pozīcija 500m pirms finiša), esmu uzmanīgāks un nedaudz zaudēju ātrumu. Pēdējos metros pirms finiša mani apsteidz Mārcis Ābelīte, kurš ir man tuvs sāncensis gandrīz visās nesenās sacensībās. Mārcis ir noturējies līdzi aizsniedzamā attālumā, un spējis piespiesties kārtīgam finiša paātrinājumam, labi darīts. Un tad tas ir galā.

Dubļu ģīmji, velo duša, mazgāšanās un pārģērbšanās, makaroni, grils un aliņš, tad pa mājām komandas busos. Gara, smaga, bet izdevusies diena.

Vēl dažas bildes:

Vismaz trešo reizi jau šitā notiek: nedēļu pirms SEB izbraucu jaudīgu trases iepazīšanos, un kompletā tieku arī pie iesnām, klepus un temperatūras un nevar-saņemties-pastrādāt sindroma. Sekojošo nedēļu no mājas ārā nerādījos. Bet, bet, tā nebija nīkuļošana, tā bija spēku krāšana:

Tapering. In the context of sports, tapering refers to the practice of reducing exercise in the days just before an important competition.[1] Tapering is customary in many endurance sports, such as the marathon, athletics and swimming. For many athletes, a significant period of tapering is essential for optimal performance. The tapering period frequently lasts as much as a week or more. (wikipedia)

Sestdien betonēju, pļāvu zāli, ēdām dūšīgi desas un no dīvāna staipīšanas (terasē ir forši sēdēt dīvānā) daži muskuļi svētdienā vēl bija nelaimīgi. Bet nu beidzam tradicionālo "es jau neko, es nav trennējies" žēlošanos. Svētdiena, laiks doties uz Siguldu!

Pulksten divpadsmitos Siguldā brangi līst. Sportisti stāv startā, es sēžu mašīnā un ņammāju māršmello. Kad lietus norimst, iesildos 2x pa Turaidnieku un 1x pa Siguldnieku. Koridorā ieripoju, kad līdz startam mazāk par 5 minūtēm. Lieliski! Un uzspīd saule.

Sākot no koridora aizmugures, pirmajos kilometros pamazām panāku nosacītu pirmo grupu: augšup pa Turaidnieku, tad pa asfaltu, tad pa granti. Pirmajā nobraucienā braucēji izretojas mazākās grupiņās, un tālāk pozīciju izmaiņas ir retākas--kāds izbirst, kāds tiek panākts. Grants ātrumposmi mijas ar uzmanīgi veicamām lejupejošām takām, platākām un ātrākām ēnainām takām (it kā mežs, bet priekšā lielākais zobrats, jo ar 2-9 un 105rpm nepietiek!) un īsiem, bet stāviem kāpumiem. Trases iepazīšanas brauciens ir noderīgs: zinu, cik kāpumi gaidāmi, cik tie gari, un kur asāki pagriezieni. Pēc iepazīšanās brauciena arī zinu, ka šajā trasē ir nozīme amortizatoram un vieglam velosipēdam. Braucu ar 26", jo tas ir 2kg vieglāks par manu 29" un turklāt amortizēts. Race King riepas dod pieņemamu saķeri. Neskaitot dubļaināko nobraucienu, ir tikai viens moments, kur gandrīz izklājos. Slapjas, sadubļotas zāles līkumā priekšējais rats aiziet taisni, un tikai mirkļus pirms sadursmes ar skatītāju atjaunojas saķere, un nobraucu viņai gar kāju purngaliem. Uzskatāmībai pievedīšu shēmu!

Zilā līnija, tātad, bija mana iecerētā trajektorija. Priekšējais rats aizgāja pa oranžo. Nav laika daudz apjukumā lamāties par to, kā tikko paveicies--jāmin tālāk. Gandrīz nemainīgā komplektā un straujā tempā nonākam pie tradicionālā finiša: Siguldnieka. Nekautrējos arī tur izmantot aizvēju :-)

Braucot kalnā, skatītāji skaita, ka esot 11./12. vieta. Finišā varu no sevis vēl izmānīt mazu sprintiņu, un tad ir viss, atelšānās, ūdens, atelšanās, un parastās norises. Makaroni garšoja, riteni nemazgāju, tādu pašu dubļainu krāmēju auto. Labāk mājās mierīgi ar putūdeni. Vakarā provizoriskajos rezultātos apstiprinās: 11. vieta. Tas ir necerēti augstu un liels gandarījums.

Trenējamies un tiekamies trasēs!

Pirmais SEBs jau sāk aizmirsties. Tur bija sausa trase un nenormāli ātri. Sanāca tāds kā šosejas brauciens pa grantīm un meža takām: sēdi ratā, un spēj tik atsēdēt.

SEBs bija svētdienā, pirms tam piektdienā devos izlūkos. Ar vilcienu aizbraucu līdz Siguldai, tad ar ričuku labā pavējā līdz Cēsīm, tad sariktēju kameru uz ķiveres un garminu uz stūres un aiziet trasē. Te ir video krietni paātrināts, lai iespiestos saprātīgā laikā:


Sākumā biju izdomājis, ka palēninātajās vietās es kaut ko visgudri komentēšu un tas būs tāds kā iepazīšanās video. Bet pietrūka laika līdz galam smuki sataisīt, un tā vietā saliku fonā visādu mūziku un publicēju "kā ir". Piemēram, kvalitatīvs motion blur izpalika, jo tas renderējās ar apmēram 0.2fps. Un, ja pa laikam mainās idejas, jāpielabo un jāpārrenderē, tad kompītim sanāk darbs daudzām naktīm...

Pēc trases nobraukšanas pusdienoju un paciemojos Valmierā, un tad ar vilcienu atpakaļ uz Rīgu. Iepazīstoties braucu ar 29" ričuku, braucās labi, un tad nu svētdienā sacensībās ar to pašu.

Par pašām sacensībām--pirmos 10 kilometrus kā parasti augsts, bet izturams temps. Tad iebraucam takās, Ozols pasvilina garām, intensitāte aug un paliek grūti neļaut izveidoties atstarpēm. Pulss iet ap 186, un ik pa laikam iebrauc virs 190. Šādā slodzē kļūdas dārgi maksā: ja izveidojas kaut dažu metru atstarpe līdz priekšējam braucējam, tad viss cauri, jo pulss augstāk par maksimumu īsti neiet gan... Tā man arī gadījās, neoptimāli izbraukt vienu līkumu, "zaudēt kontaktu ar grupu", dažus kilometrus izmisīgi pacīnīties lai panāktu, un tad iesēsties nākamajā grupā. Ar nākamo grupu arī aizbraucām līdz finišam un man izdevās no grupas finišu izraut otrajam.

Bildes:

Kopumā par šo SEBu prieks, labākais rezultāts _ever_, bez kritieniem, slodzes un pārslodzes tā, lai par maz neliekas!

Pienāk nākamā nedēļas nogale un es rullēju uz Mazsalacu, uz Vidzemes MTB pirmo posmu. Bagāžā 26" ričuks ar mīksto dakšu. Ir sajūta, ka Mazsalacas apkārtnes mežu saknēs un bedrēs tā varētu noderēt. Mazsalacas trase sastāv no viena ātra aplīša un diviem garākiem. Katra apļa nobeigumā ir vēl tehniska cilpa, kurā grūti apdzīt.

Mazsalacā ir saulaina, karsta diena, uz starta manā distancē ap 50 braucēju. Pirmo gludo aplīti izbaucam raitā tempā, bet bez trakošanas. Izbraucot no tehniskās cilpas kā piektais vai sestais redzu, ka pirmie divi braucēji jau krietnu gabalu atrāvušies. Man izdodas tos noķert un tālāk braucam trijatā. Dažus taku fragmentus es atceros, dažus laikam braucam pretējā virzienā kā iepriekšējos gadus. Dažus kilometrus pirms apļa beigām mums trases tiesnesis parāda nepareizu virzienu, griežamies apkārt, un mūs panāk sekojošā grupa. Tehniskajā cilpā tie paši divi braucēji atkal aizmūk, es atkal ķeru, bet šoreiz atvelku līdzi aiz sevis arī sekotājus. Nedaudz tālāk trasē viņi aizmūk vēlreiz, un man vairs nepietiek spēciņa viņus noķert. Braucam tālāk četri un droši vien katrs domājam, kā cīnīsimies par trešo vietu :-) Tehniskajā cilpā man izdodas iebraukt pirmajam, un ar pēdējiem spēkiem maksimālā pulsā tā arī sasniedzu finišu. Prieks un nekavējoša slāpju remdēšana, jo pudele paspēja izkrist jau pirmajā aplītī.

Bildes: