Vienības braucienā izvelējos braukt 102km šoseju, jo MTB jau tāda pierasta lieta, bet 37km šoseja būtu īss prieciņš. Vienības braucienā vispār piedalījās 4,5 tūkstoši braucēju, bet garo gabalu brauca mazāk kā divi simti. Bija neliels nemiers, vai neesmu trāpījis nepareizajā kompānijā :-)

Šīs bija pirmās sacensības, uz kurām un no kurām braucu viens pats, ar vieglo auto (auto gan bija no māmiņas aizlienēts, ne paša). Pacilātās izjūtas atgādina pirmo laiku strādājot pilnas slodzes darbā. Iesākumā bija tik nepierasti un inčīgi, kad nav vairs mācības vai gurķošanās, bet kā pieaudzis cilvēks no rīta ceļas un iet uz darbu. Ilgi jau, protams, tā uz darbu iešanas pacilātības sajūta nenoturējās.

Sacensību norise pēc parastā scenārija--atrast stāvvietu, salikt riteni, izņemt numuru, saģērbties, iesildīties, nobraukt, atsildīties, paēst putru, iekrāmēt riteni, uz mājām. Bet pats brauciens! Šeit bilde (autors: J. Bērziņš-Soms) no starta--vai vari sazīmēt mani?

Sacensību maršruts bija no Siguldas pa Pleskavas šoseju uz Cēsīm, tad uz Stalbi, Raganu, un atpakaļ uz Siguldu. Starta koridorā blisinos uz skūtajiem stilbiem sev visapkārt. Pēc starta pirmie kilometri, kā parasti, paiet aprodot ar braukšanu ātrā, ciešā, dinamiskā grupā. Atšķirībā no Rīgas Velomaratona, šeit nebija nekādu kritienu vai pēkšņu bremzēšanu. Rāda zīmes, brīdina pirms manevriem. Īpaši nerunā, visi klusējot min. Kaut arī sēžu aizvejā, slodze kārtīga un pulss augsts, bet par to vēl neuztraucos, jo lietām vēl ir laiks ieiet sliedēs. Braucot kāpumā dažus kilometrus pirms Cēsīm gandrīz izkrītu no pamatgrupas, cīnos ar pilnu jaudu un knapi, knapi tomēr panāku aizvēja glābiņu. Bet, tad nāk Cēsu centrs ar kalniem un lejām, un mans motoriņš vairs līdzi nevelk. Izbraucot no Cēsīm, esam apmēram desmit braucēju grupiņa, kas grupai līdzi nav izturējuši. Man nav bijis laika lūrēt uz aizmuguri, tāpēc nav ne jausmas, cik braucēju vēl ir aiz mums. Arī, lai noturētos šajā grupiņā, man bieži sanāk braukt uz savu spēju robežas. Savu ieguldījumu, lai arī cik mazu, kopējā lietā ir jādod, un tā vairākas reizes braucu arī pa grupiņas priekšu, vairāk tomēr turos aiz platām mugurām. Raganas pagrieziens, Turaida, 70km/h pa turaidnieku, un pēdējais kāpums siguldniekā. Nav jau nekāda izprieca, bet neesmu arī bezspēkā, ritmiski un vienmērīgi stampāju pedāļus līdz tas kalns ar neizbēgami ir pievārēts, finiša līnija, piemiņas medaļa kaklā, atsildīšanās.

Mans rezultāts ir 2:38:37, ar vidējo ātrumu 38,5km/h. No līdera atpalieku par 15 minūtēm. Distancē 87. vietā no 159 finišējušiem, vecuma grupā 25. vieta no 51 kopā. Reku saite uz brauciena datiem iekš endomondo. Ak, un garo distanci bija vērts braukt kaut vai foršā vecuma grupas nosaukuma dēļ: M Elite. Pozitīvas emocijas un nākamgad varētu atkal!

Vēl pavisam noslēgumā, tēlaini un diezgan trāpīgi par izjūtām, braucot grupā: The Swarm.

Sveiki, lasītāji, foršajā, siltajā vasarā!

Ar skriešanu veicas labi, mans standarta treniņa garums šobrīd ir 10km, nesteidzoties to noskrienu drusku zem stundas. Steidzoties--drusku zem 50 min. Pieteicos pusmaratonam septembrī, Valmierā. Nostādīju mērķi tā, lai ir ko papūlēties: noskriet zem 1:40.

Ar riteņošanu veicas labi, esmu piedalījies šādās tādās sacensībās, tuvākās nākamās jau rīt--IV Cēsu velomaratons. Šovakar izbraucu vietējo 20km aplīti, no kura trešdaļa ir normāls XC un pārējais ir grants un šoseja. Bija labi, jūtos gatavs!

Galvenais stāsts šoreiz par mašīnlietām. Pa pēdējiem mēnešiem sapelnīju tiesības! Tagad briestu pirkumam un dzīvojos pa ss.lv auto sludinājumiem, autoforumiem un padomu lapām. Pēdējās dienas dzīvoju pa laukiem, un mums te stāv ņiva ne pārāk spīdošā tehniskā stāvoklī ar aprīlī beigušos skati. Ceturtdien bija lēns rīts bez īpašiem dienas plāniem, un vienbrīd, grozoties pa pagalmu, es paraustu ņivas durvis un "tā, starp citu" vaicāju brālim, kas tad skates iziešanai pietrūkst. UN MĒS SĀKĀM LABOT!

Galvenā droši zināmā vaina bija, ka nestrādā skaņas signāls. Internetā atrodas mūsu modeļa "wiring diagram", motora vāks vaļā, un sākam postīt. Sākumā pārbaudām, vai strādā pašas taures, un, jā, viņas strādā, ka var kurls palikt. Tālāk aizdomas krīt uz slēdža mehānismu stūrē, un, raujot stūres ratu nost, es dabonu punu degunā. Ar improvizētu testeri (lampiņa, vadiņi, urbjmašīnas akumulators) pārbaudām dažādus ķēdes posmus, katrs atsevišķi strādā, bet visi kopā nestrādā!

Nesistemātiskos eksperimentos paiet lielākā daļa dienas, bet skaidrībā netiekam, un daži pretrunīgi rezultāti liek domāt, ka mūsu mašīnā kaut kur ieinstalēts īssavienojums. Iestājoties krēslai, izvēlamies pragmātisku risinājumu ar jaunu neuzkrītošas krāsas vadiņu pa taisno no akumulatora uz tauri, skaņas signāls strādā, priecīgi skrūvējam visu ciet. Tad izrādās, ka nestrādā viena priekšējā tuvā gaisma, attiecīgi es tagad māku nomainīt ņivas priekšējās gaismas spuldzīti, bet nē, spuldzīte tur iekšā bija vesela. Tiek arī konstatēts, ka bremžu gaisma nedeg. Tomēr, pēc ķimerēšanās dienas garumā, dodamies nelielā naksnīgā testa un gandarījuma braucienā, motors rūc, grants ceļš skrien pretī, mēs salonā priecīgi čalojam, un tad, pēkšņi un negaidīti, izdziest gaismas, un mēs kļūstam par spoku mašīnu. Motors rūc, priecīgi čalojam, bet neko neredz. Atpakaļ braucam ar ieslēgtām avārijas gaismām, un gatavībā briesmu situācijā taurēt ar savu lielisko skaņas signālu.

Piektdienas rītā brāļi aizbraukuši uz haltūru, bet es izpētu, ka gaismas pazuda, jo pie aizdedzes atslēgas no kontaktiem izkritis viens vadiņš, bet priekšējā tuvā gaisma nav degusi slikta drošinātāja dēļ. Par bremžu gaismām kaut kā aizmirsies, un es ar ričuku aizbraucu uz pagasta centru, trīs tēva dēliem, izdrukāt vienas dienas atļauju. Māmiņa tīra logus, es izbirstēju grīdas, mašīna tiek posta kā pirmklasnieks uz pirmo septembri. Mēs pus-pa-jokam gudrojam, ka, tīra mašīna liecinātu par rūpīgu kopšanu, un tad skatē ar mazāku cītību meklētu bojājumus.

Valmierā pirmā pietura ir Statoils. Uzpildu bāku, iegādāju skatei nepieciešamo ugunsdzēšamo aparātu, aptieciņu un avārijas trijstūri. Nākamā pietura ir autoserviss, kurā par vienu latiņu noregulē priekšējās gaismas. Iepriekšējā vakarā, laužoties pie spuldzītes, tās bija krietni izregulējušās. Braukšana ir diezgan stresaina. Mašīna tukšgaitā reizēm noslāpst, man jau pāris krustojumos tika sanācis vēl ripojot pa jaunam iedarbināt dzinēju. Tas sanāca veikli, ar starteri--strādājošs starteris ir varena ērtība.

Jau agrāk, tiesības kārtojot, novēroju, ka CSDD nodaļā viss ir vienkārši, saprotami, un cilvēki ir laipni. Šoreiz arī, dabūju numuriņu, samaksāju naudiņas, piebraucu pie apskates ēkas, un tad mašīnai bija jārāda visādi triki. "Lūdzu, ieslēdziet kreiso pagriezienu--paldies, labo pagriezienu--paldies, avārijas gaismas--paldies, nospiediet bremzes--nospiediet brezmes?" Mašīnu uzbrauca uz platformas un izkratīja. "Vai vēlēsities redzēt defektus?" Ieplaisājusi trubiņa, vaļīgs šarnīrs, vēlviens vaļīgs šarnīrs, nestrādājošs kaut kāds stabilizators, sūcas transmisijas eļļa. Happy times! Bet galvenā un visnotaļ loģiskā lieta--ja nestrādā neviena bremžu gaisma aizmugurē, tad mašīna nevar dabūt pat 30 dienu slimības lapu. Nobraucu auto stāvlaukumā, telefonā pastudēju "wiring diagram" un ķeros pie skrūvgriežiem. Ir dienas vidus, saulīte spīd, un man sviedri pamazām sāk tecēt cilpojot ap mašīnu un pildot "pamēģinām šitā--pieslēdzam akumulatoru--paraugām lampiņas--atslēdzam akumulatoru" algoritmu. Bremžu pedālis man ir atstutēts ar koka bomi, jo vienlaicīgi jau nevar spiest pedāli un skatīt lampiņas mašīnas aizmugurē. Pēc pusstundas cīkstēšanās viena no bremžu lampiņām spīd! Pieaicinu apskates vīru, viņš izskatās pārsteigts un pacilāts--"jā! tiešām spīd!" un uzlīmē priekšējā stiklā uzlīmi, kas derīga 30 dienas.

Pa CSDD apmeklējuma laiku kaut kas ir mainījies--sevī pašā. Braucu un vairs nejūtos tik stresaini. Pie krustojumiem izvelku čoku, lai mašīna neslāptu un nevajadzētu arī agresīvi gāzēt. Rullēju mājup un izbaudu foršo, dīvaino sajūtu--ņivā, uz ceļa, legāli.

Lūk, kādi jauki, mazi piedzīvojumi. Tagad raudzīsim, kā novērst atrastās vainas, un paralēli turpināšu meklējumus pēc ikdienišķākas, civilai lietošanai piemērotas mašīnas. Patlaban domāju par Subaru Forester kā kompromisu starp sūrajiem džipiem un normāliem vieglajiem auto. Ja šajā lietā lasītājam, kompetentajam autopazinējam, būtu kāds padoms vai ieteikums, es to ļoti labprāt uzklausītu!

Pāris kilometrus pirms finiša sāka kaut kas pakrūtē sāpēt. Tajā vietā, kur parasti saka, ka tā ir liesa. Ja vēl būtu daudz jāskrien, būtu jāsamazina temps, lai tā sāpe rimstās, bet ko skriet bija maz palicis, jānotērē taču kārtīgi visi pārpalikušie resursi, un tā pēdējais puskilometrs un pirmās pēcfiniša minūtes bija drusku nepatīkamākas.

Šeit var redzēt ātruma un pulsa grafikus. Iesākumā lielā barā skrienot ātrums drusku zemāks kā vidējais, tālāk turas visnotaļ vienmērīgs, un pašās beigās druscīt pieaug. Pēc pulsa var redzēt, ka man vēl ir ko strādāt pie "bāzītes" un izturības: ātrums vienmērīgs, bet pulss pamazām kāpj, nāk nogurums. Labs līmenis būs sasniegts, kad tas nogurums nāks tikai pēc 4 stundām--tad varēs skriet pilno maratonu :).

Pusmaratonu skrēja arī brālis Jānis, viņš 21km vienā piegājienā nekad nebija noskrējis un par mērķi bija nospraudis--finišēt. Bet viņam sanāca vēl labāk kā man, laiks 1:42. Par to man prieks!

Slodzes tests

Iepriekš pieminēju anaerobo slieksni. Par to var uzzināt, gūglējot anaerobic threshold, tad atrodas arī aerobais slieksnis un vēl visādi gudri vārdi. Tā pavisam īsi, anaerobais slieksnis ir tā optimālā slodze, ar kuru garākas sacensības veikt. Lielāku slodzi ķermenis varēs izturēt tikai dažas minūtes, ar mazāku slodzi paliktu pāri neizlietoti resursi. Šos sliekšņus var noteikt dažādos veidos, un viens no veidiem ir Sporta Laboratorijas kompleksais slodzes tests: uzsēdina uz velotrenažiera, apkarina ar daudziem vadiņiem un trubiņām, liek mīties pakāpeniski palielinot slodzi līdz acis sāk sprāgt ārā, un beigās ir daudz skaitlīšu, par kuriem sporta ārsts pastāsta, ko katrs nozīmē. Šeit nobildēju atskaites pirmo lapu, nākamajās ir vēl skaitļi un arī grafiki!

Interesantie rezultāti no mana testa:

• maksimālā jauda, ko minoties attīstīju, bija 340W jeb gandrīz puszirgspēks! Cilvēki ir dažādi un labāk ir salīdzināt slodzes un svara attiecību nevis vienkārši maksimālo slodzi. Testa laikā svēru 85kg, mans darbspējas indekss sanāk 340/85 = 4 W/kg. Tas, kā man paskaidroja, esot virs vidējā, hahahā.
• Mans aerobais slieksnis ir 142 sirds sitieni minūtē, anaerobais--179. Tātad,
  • skrienot vai braucot līdz 142 ir tāds plezīra/tauku dedzināšanas temps
  • no 142 līdz 170 normāls treniņš, kurā tiek trenēta visvairāk sirds izturība, bet elpošana un muskuļi tak tomēr arī
  • ~179 ir sacensību temps, virs tā var tikai īsus sprintus, bet pēc tiem nāks zināms jaudas kritums
• testā lielākais sasniegtais pulss bija 186. Izrēķinātais teorētiskais maksimālais pulss manam vecumam/svaram ir 194. Atceros, ka vēl pēdējo decembri izspiedu visus 200. Varbūt man testā bija par maz gribasspēka?
• Ārsts norādīja, ka man salīdzinoši vājā vieta ir sirds. Viena no pazīmēm: pēc slodzes beigām pulss nenokrītas līdz normālam pietiekoši ātri.

Kopumā testa piedzīvojums bija interesants un vērtīgs, lai arī ne visai lēts--45 lati. Galvenais, tagad zinu, ka man nav lielu vainu, kas varētu atturēt no sportošanas saprātīgā apjomā.

Riteņi

Visubeidzot, esmu nobraucis divus SEB MTB maratona posmus: 4. maijā Cēsis-Valmiera un 16. maijā Siguldā.

Cēsis-Valmiera sacensību diena bija auksta un vējaina. Sarežģītas loģistikas operācijas rezultātā jau desmitos no rīta Cēsīs biju gan es, gan viens no brāļiem, gan mūsu riteņi. Loģistikas kļūmes dēļ mums nebija siltu drēbju un nebija arī naudas, un līdz sacensību startam vēl 3,5 stundas. Laimīgā kārtā no Cēsīm netālajos Priekuļos dzīvo draugi, varējām sasildīties un tikām arī pabaroti.

Startēju no 8. koridora, tātad vairāk no beigu gala. Pašā trasē auksti vairs nebija--mežā vēja nav, pie kārtīgas fiziskas slodzes ķermenis pats braši sildās, un nav arī laika par temperatūrām domāt. Braukšanas stratēģija ļoti vienkārša: visur, kur var apdzīt, braucu ar "cik ir iekšā"; pārējās vietās braucu rindiņā un atpūšos. Līdz pat pašam finišam visu laiku šķita, ka slīdu braucējiem strīpām vien garām un nav neviena piemērota, kam "iesēsties" aizvējā. Trases otro pusi braucu ar lielāko zobratu priekšā, jo vidējais tā izdilis, ka ķēde ķeras iekšā. Kāpumos viss pasākums krakšķēja un brakšķēja, bet līdz finišam laimīgā kārtā tiku.

Rezultāts sanāca labs, uz nākamo posmu sapelnīju jau piekto starta koridoru. Protams, var vēl daudz labāk: tautas klases līderis Jānis Ozols sāka no vēl tālākām beigām, bet finišēja pirmajā piecdesmitniekā.

Īsajā laikā starp 4. un 16. maiju ritenim tika mainīti aizmugurējie zobrati, ķēde, labots dakšas lockout, tīrīts un regulēts. Galvenā lieta--vidējais priekšējais zobrats--palika nesataisīts, jo nebija nepieciešamās rezerves daļas. Meistars to apstrādāja ar šmirģeļa ripu lai vismaz vienas sacensības vēl var izvilkt.

Uz Siguldas posmu mani atveda māmiņa. Viņa arī laipni piekrita bildēt velobraucējus kamēr es pats pa trasi. Brauciens Siguldā man šķita intensīvāks: braucu starp sev līdzīgākiem, ik pa laikam varēju izmantot kāda aizvēju un tuvplānā vērot apakšējos vaigus. Ik pa laikam arī ievēroju, ka aiz paša izveidojies "vilcieniņš". Likās, ka mīts tiek kārtīgi, tomēr pat vēl pirms finiša braucot Siguldas kalnā pietika spēka vienu otru apdzīt. Vēlāk atradās bilde, kur esmu tajā kalnā pa smuko nobildēts (fotogrāfs Juris Bērziņš-Soms):

Šī posma rezultāts ir mans līdz šim labākais SEB sacensībās. Nu ko, jāturpina tik mīties! :)

Saulīte, zilas debesis, krokusi un narcises. Vakarrīt pirmo reizi skrēju īsroku kreklā un šortos. Vakardien un šodien gāju pastaigās plānās drēbēs. Iekšā nosēdēt šādā laikā nevar nekādi. Vējš bužina matus un nāk lielas žāvas no svaigā gaisa.

Ar skriešanu man neviennozīmīgi panākumi, ātrums un izturība pamazām aug, bet labais celis vēl aizvien protestē. Noskrienu 5-6 kilometrus ātri vai 10-12 lēni, un tad viņš paliek vārīgs.

(bilde no Toma flickr)

Šodien ceļu uz Latviju uzsāk manas mantas. Vakardien kravāju kastēs, līmēju ciet un rakstīju virsū adreses un svarus. Tagad zinu, ka visa mana šejienes iedzīve, riteņus ieskaitot, sver 70kg. Šodien piebrauca balts busiņš, iekšā Genādijs, un, atverot busiņa sānu durvis, skats kā malkas šķūnītī apkures sezonai sākoties: pilns no augšas līdz lejai. Tā nu no riteņiem busā nokļuva tikai mans šosejas ritenis, kalnu ritenis palika šeit, tā kā tāds Kārlēns uz ledus gabala. Pirmajā aprīlī mantas jau būšot otrā galā. Man šeit palikušas tikai dažas drēbes, dators, --tādas lietas, ko var var vienā rokas bagāžā aizvest. Un kalnu ritenis, kuram tad drošvien arī nāksies palikt. Ņemot vērā tā salauzto rāmi un nodilušos zobratus, to tāpat gandrīz neatmaksājās vest.

Zumm, zumm, zumm!

Sestdienas vakarā mums bija ciemiņi, un mūsu spāņu meitene bija sataisījusi pilnu galdu ar ļoti garšīgiem ēdieniem. Bija tik garšīgi, ka nekādi nevarēju atturēties, līdz biju galīgi pārēdies.

Šodien, svētdien, braucu ar kluba braucējiem svētdienas treniņbraucienā. Pulksten deviņos lielveikala stāvlaukumā saradāmies tikai četri braucēji, tas tā jocīgi, jo laiks bija lielisks, un citās reizēs ir ap divdesmit braucēju. Izbraucām maršrutu, ko vēl nebiju braucis, 90 kilometri, no kuriem vidusdaļa pa kalniem.

Saulīte, viegls vējiņš, pavasara smaržas, lieliski braukt pa āru. Ziemas laikā, kad ārā auksts, tumšs un nejauks, mīšanās iekštelpās uz ruļļiem ir jēdzīgāka, bet tikt ārā uz īsta asfalta, izjust paātrinājumus, virāžas, svaigu gaisu un dabas skatus ir ļoti patīkami.

Brauciena vidējā trešdaļā bija kalni, lejas, akmeņi un aitas. Līdz šim man kāpumi nav diez kā patikuši, jo tajos visvairāk nomokos lai tiktu citiem līdzi. Šoreiz gāja labi, spēka pietika. Pāris ēnainās ielejās uz asfalta bija aizķēries apledojums. Dikti nepatīkama sajūta: braucot ar 30kmh uz riteņa ar šaurām, pilnīgi gludām riepā sajust, ka--slīd! Vairākos lejupgabalos ripinājāmies prātīgi un uzmanīgi, kaut viegli varētu ieskrieties pāri 50.

No kalniem nobraucot lejā nokļuvām Oughterard ciematā, 60 kilometri pieveikti, piestājām iedzert kafiju. Kafija un kruasāns garšoja debešķīgi! Atlikušais ceļš uz Galveju ir asfalta šoseja, vienu gabalu braucām pa chain gang modei: divās paralēlās rindās, ārmalas rinda brauc lēnāk par iekšmalas, priekšējie braucēji visu laiku mainās. Es šādi agrāk nebiju braucis, ideja skaidra, bet prasmes nav, un sanāca, ka es visu laiku kāpinu kopējo ātrumu, pāri 40km/h, un attiecīgi pulss arī augsts. Pēdējos 10 kilometros pirms pilsētas viens no braucējiem man to lietu ierādīja, un praktizējāmies divatā, lai maiņas sanāktu vienmērīgi, bez izrāvumiem, bez atstarpēm. Un tad jau pilsētas ielas un mājas. Brauciens patika, un forši, ka tagad nesāp galva--tā būtu kārtējās pārmocīšanās pazīme.

Te vēl daži grafiki, jo gribas parādīt. Ātrums un pulss. Pirmajā trešdaļā pulss turās ļoti sakarīgos ~125, kalnu daļā ir daudzi pulsa kāpumi un kritumi, tad ir kafijas pauze un tad ir pārāk-intensīvais chain gang.

Augstums, var redzēt, kur bija kalns :)

Kadence (mīšanās ātrums, pedāļu apgriezieni minūtē) un ātrums. Vidējā kadence šajā braucienā bija 84, tajā gan ieskaitīta arī tā kafija pauze. Vajadzētu celt augstāk--skaitās, ka optimālā kadence ir 95-100. Ar tādu ir vismazākā slodze uz locītavām un muskuļiem un ar tādu brauc īstie sportisti.

Es šodien izzinu iespējas, kā lādēt USB iekārtas braucot ar divriteni. Iespējas ir daudz un dažādas--sākot ar pavisam vienkāršiem "emergency charger", kuros ieliek četras pirkstiņ-baterijas un lādē, līdz pat izsmalcinātiem DIY projektiem ar dinamo iekārtu riteņa rumbā, LiFePo baterijām un pašlodētām lādēšanas, barošanas shēmām. Man patiktos tāds pa-vidu variants, kas nav pārāk dārgs, un neprasa pārāk lielus izveidošanas, uzstādīšanas, lietošanas pūliņus. Kāpēc es par ko tādu interesējos? Jo esmu zobratgalva, un viena no idejām šovasarai ir bicycle touring--braukt tālus gabalus vairākas dienas. Neesmu vēl izdomājis, cik tālus, cik dienas un uz kurieni, bet vispār gribās. Vēl varbūt vajadzētu sabiedroto--varbūt kādam/kādai ir līdzīga vēlme? Pārāk daudz sabiedroto nevar, jo tad necik tālu/daudz nevar aizbraukt. Vasaras riteņu-telšu braucienu kuplākā pulkā man arī gribās, bet tā ir atsevišķa lieta.

Turpinot tālāk par vasaras un tālākiem plāniem, šopavasar es braucu no Īrijas mājās! Šobrīd esmu šeit nodzīvojis/nostrādājis pusotru gadu, esmu dažādā ziņā mainījies, un kopumā ar šeit pavadīto laiku apmierināts. Bet jūtu, ka laiks rausties no iesildītās migas ārā un skatīties tālāk. Pēc mājām noilgojies jau arī druscīt esmu, tā nu viņš ir. Vēl nezinu, vai rudenī mācīšos, kur un ko tālāk strādāšu. Vasara būs atvaļinājums un laiks, kad izzināt un izdomāt, kur un ko tālāk. Tuvākais Latvijas apmeklējums ir jau pavisam drīz--no 3. līdz 8. martam, bet pēc šī apmeklējuma es vēl tomēr braukšu atpakaļ nostrādāt līdz līguma termiņa beigām.

Citās ziņās--esmu iesācis no rītiem skriet. Pagaidām nelielus gabaliņus, jo esmu galīgs skriešanas iesācējs, ķermenis nav pieradis un pret ilgāku mocīšanu protestē. Šobrīd te ir diezgan vēsīgs, no rītiem temperatūra ir ap nulli, brīžiem pat krīt sniegpārslas. Skriešanai kājās zem biksēm velku riteņbraukšanai nopirktos kāju sildītājus. Riteņbraukšanas siltās drēbes vēl nemaz nav sanācis pa īstam izmēģināt. Biju iecerējis atklāt savu āra sezonu ar piedalīšanos iksvētdienas Galway Bay Cycling Club treniņbraucienā, bet tas atcēlās, jo ceļš bija apledojis un pārāk bīstams.

Tātad pirms mēneša sāka smirdēt--darbā, pirmajā stāvā, vienā vienīgā specifiskā vietā, gaiteņa sākumā pie durvīm. Zināmu laiku smaka tika ignorēta. Vēlāk izplatījās spekulācijas, ka kaut kur virs griestiem laikam būs nobeigusies pele. Divas nedēļas pēc smirdēšanas sākšanās priekšniecība sarūpēja speciālistus, kas smakas cēloni likvidēšot. Vienu vakaru redzēju--divas sievietes stāvēja epicentrā un lūkojās griestos. Pēdējās pāris nedēļas darbadienās gaiteņa durvis tiek turētas vaļā, tad tā smaka vēdinās un nav pārāk uzmācīga. Bet, kad durvis pastāv aizvērtas, tad īpašajai vietai jāiet cauri aizturot elpu. Šķiet, nelaiķa dzīvnieciņš vēl aizvien ir ar mums!

Atceros, ka laukos, Burtniekos mums reiz bija līdzīgs gadījums-- pele nobeidzās gāzes plītī. Kādu laiku smirdēja, bet cepešplītī ceptās kūkas tāpat sanāca garšīgas.

Mums darbā piektdienās pulksten trijos ir institūta sapulces. Tajās jaunpienākušie kolēģi stādās priekšā, promgājēji uzaicina uz atvadu ballīti, apkārt braukājušie pastāsta, kādās konferencēs bijuši un ko redzējuši. Pēc šiem paziņojumiem nāk runa. Kāds no studentiem vai personāla prezentē savu pētījumu rezultātus, nesen uztaisītu produktu vai izveidotu nodaļu un tamlīdzīgi. Dažkārt runāt ir uzaicināti viesi no kādas svešas kompānijas vai universitātes. Tad piektdienas sapulce ir cauri un visi atgriežas pie darbiem.

Pērno decembri mūsu nodaļas šerifs izsūtīja e-pastu, ka 29. janvārī kādam no nodaļas jāuzstājas, un--vai ir brīvprātīgie. Es pieteicos! Šķita, ka uzstāšanās cilvēku priekšā būtu pašam labs izaicinājums, un janvāra beigas taču vēl tālu. Man padomā bija pastāstīt par pēdējā laika veikumu atvērtā koda bibliotēkā SuRF, kurā man darba sakarībā sanāk šo to padarīt. Mana kandidatūra tika labprāt pieņemta.

Skolas laikos ik pa laikam sanāca skaitīt dzejoļus, spēlēt mazās ludziņās un pieteikt koncertu priekšnesumus, bet tie laiki ir senā pagājībā, un pēdējos gados ir bijis ļoti maz publisku uzstāšanos. Gribējās sagatavoties kā nākas un atstāt labu iespaidu, tāpēc pamazām sāku gatavoties jau divas nedēļas iepriekš. Gudroju, ko un kā prezentēt--rakstīju uz lapām tēzes, domu krikumus. Salasījos internetā padomus un ieteikumus tehniskām prezentācijām. Dominējošie bija--pēc iespējas mazāk teksta slaidos, un trenēties--daudz, daudz trenēties--spoguļa priekšā. Pēdējās brīvdienās pirms prezentācijas gāju uz darbu, un konferenču zālē izmēģināju, kā mans dators uzvedīsies ar projektoru, vai konsolē uzliktos zirgu burtus tiešām varēs bez pūlēm redzēt, un vairākas reizes norunāju visu plānoto, sevi ar datora kameriņu ierakstot. Tīmekļa kamera sanāk kā tāds modernais spogulis. Pēdējā nedēļā vēl sapucēju tos pāris slaidus, kas man prezentācijā bija, uztaisīju ekrānbildes katram "dzīvās" demonstrācijas solim, un sagatavoju sev špikerus un pirms-sākšanas-pārbaudāmo-lietu-sarakstiņu. Piektdienas priekšpusdienā gāju vairākās pastaigās gar upi un vairākkārtīgi izrunāju savu uzstāšanos--ar katru reizi stomīšanās mirkļu un paužu palika mazāk. Sekoju līdzi savai izteiksmei, intonācijai un tam, kur lieku rokas. Un tad jau sapulce bija klāt.

Piecpadsmit minūtes pirms sapulces sākšanās jau dodos uz konferenču telpu, ieslēdzu projektorus, pieštepselēju datoru, ielogojos prezentācijai sagatavotajā lietotāja profilā, atveru vajadzīgās programmas. Pārbaudu, ka strādā internets. Atnāk Džūlija ar videokameru, un iedod man pie drēbēm spraužamo mikrofoniņu ar raidītāju. Tad jau sāk sarasties kolēģi. Sēžu starp saviem tuvākajiem kolēģiem un draugiem un jūtos kā bokseris pirms iešanas ringā. Klāt arī nekad neiztrūkstošais uztraukums. Sirds brīžiem pāris minūtes stipri uzbungo, tad domas novirzās un bungošana arī norimst. Kolēģi mani sola atbalstīt ar svilpieniem, "vilnīšiem" un aplausiem. Marks mani smaidot "uzmundrina", sakot, ka gan jau man viss sanākšot labi, viņš pilnībā uz mani paļaujoties, jo es taču pārstāvu visu nodaļu, visu to labāko, kas nodaļā ir. Vēl viņš gudro, kādus piedauzīgus jautājumus varētu pēc runas uzdot. Pamazām visi oficiālie paziņojumi ir beigušies, un vārds tiek dots man.

Varbūt liekas drusku lielīgi visu tik gari aprakstīt, bet biju nostādījis šo kā sev svarīgu lietu, un pārdzīvojumi pašam bija lieli. Stāvu cilvēku priekšā un sāku runāt. Teikumi gludi ritinās viens pēc otra. Uzmetot acis tuvāk sēdošajiem, viņi izskatās uzmanīgi un ieinteresēti. Sāku "dzīvo" konsoles sesiju, virzos pēc sagatavotā plāna, atceroties brīžiem piebremzēt, paskaidrot, ko un kāpēc es daru, ko tieši katrā solī vēlos panākt. Laimīgā kārtā internets neraustās, stulbas nepamanītas pārrakstīšanās kļūdas negadās. Kad esmu ticis līdz pusceļam, mani pa brīžam sāk pārtraukt jautājumi--"vai var izdarīt to-un-to?", "ko tieši dara tas, ko tu tikko parādīji?". Un arī nejaukāki--"ko no šī visa tu rakstītu zinātniskā publikācijā?" Visbeidzot dzīvā sesija ir galā, īss kopsavilkums ar būtiskākajām lietām ko atcerēties, un paldies par uzmanību. Kā parasti piektdienas runās, publika dūšīgi aplaudē un tad uzdod jautājumus. Pēc jautājumiem aplaudē vēlreiz. Pēc prezentācijas ap mani ir pulciņš ar cilvēkiem--neliels jautājumos iesāktās diskusijas turpinājums, un atzinības, ka esot bijis forši. Jūtos apmierināts un atvieglots. Atdodu mikrofonu, izslēdzu projektorus, savācu mantiņas un dodamies atpakaļ uz darbavietām. Darba nedēļā pāris atlikušajās stundās vairs nopietna strādāšana nesanāk, pārdomāju notikušo. Spīdoši izcili nebija un nevarēja būt, bet šķiet, ka bija labi. Kad publicēs video ierakstu, tad varēs paraudzīt, kā tas viss izskatījās no malas...

Ceturtdiena, KingFisher sporta centrs, studija "B". Tā ir mācību klases izmēra telpa, viena siena ir ar spoguļiem, izskatās plašāk kā ir. Gar abām sienām ir kosmiska paskata trenažieri. Dažam nevaru saprast, kā tur iesēsties, ko jāspiež vai jāvelk. Esam piecpadsmit vīri un treneris. Treneris mudīgi rosās--trenažieriem uzkarina svaru ripas, uz grīdas izklāj paklājiņus, un pie katras "darbavietas" pieliek lapu ar aprakstiņu, ko tur paredzēts darīt. Tālāk viņš nodemonstrē, kā katrs vingrinājums pareizi darāms. Tad izstāsta procesu: dažādie vingrinājumi ir izkārtoti loģiskā virknē, pa kuru mēs secīgi virzīsimies: divdesmit piegājieni pie viena, tad divdesmit pie nākamā, un tā uz priekšu bez apstāšanās. Kad pirmais "aplis" būs pabeigts, būs atpūšanās.

Šī treniņprogramma kopumā ir ķermeņa viduča--presītes, muguras lejasdaļas, gurnu--trenēšanai. Te neveikli apraksti dažiem no vingrinājumiem:

Mana fiziskā forma kopumā ir nekāda--jēdzīgā stāvoklī ir tikai kājas, cik vajadzīgs riteņbraukšanai. Viss pārējais ir, nuja, netrenēts. Pārējie toties ir trenējušies un slodze ir visiem vienāda. Tā nu var viegli nojaust, kas notika: pēc pirmā apļa biju jau visai slābans un jau jutu, ka nākamo dienu pa trepēm nokāpt būs grūti. Veiksmīgi, ka gan mājās, gan darbā esmu pirmajā stāvā :D. Drīzi pēc otrā apļa iesākšanās jutu, ka kopējā tempā turpinot drīzi vien apvemšos. "Izstājos" un atlikušo nodarbības laiku pūtos, no otrā stāva līmeņa vērodams procesus baseinā.

Treneris saka, pāris nodarbības un es jau varēšu tikt līdzi, tā nu nepadošos un iešu atkal!

Kolēģis, kas regulāri trenējas un brauc daudz-dienu, daudz-simtu sacensībās, pastāstīja, ka pēdējā laika mīnusos pa āru svētdienas simtiņu tomēr nebrauc. Brašo minēju kompānija ejot uz trenažieru zāli, pildot intensīvu treniņprogrammu, un beigās vēl iepeld baseinā, un lai es arī atnākot. Uz šādu aicinājumu labprāt atsaucos! Mīšanās uz ruļļiem virtuvē pamazām sāk palikt vienmuļa un šī būtu kāda pārmaiņa.

Es--vienkāršs cilvēks, un uz moderniem fitnesa centriem un trenažieru zālēm neesmu bijis, un ij nezinu, kā tur viss ir. Iesākumā jāsagādā piemērots apģērbs. Internetā izlasīju, ka pidžamas izmēra izbalējuši t-krekli, peldšorti, īsi džinsu šorti un ielas botas ir no-no. Devos uz populāro zīmolu / zemo cenu veikalu TK Maxx un nopirku sev jaunu kārtu. Ar jaunajām drēbēm varēšu gan sportot, gan organiski iekļauties vietējo jauniešu sabiedrībā. Viņi sporta drēbēs nereti staigā arī ikdienā.

Pienāk ceturtdiena un apjukumi. Īsumā, Galvejā ir divi King Fisher klubi katrs savā pilsētas galā, un nevienā no abiem es savus biedrus nespēju atrast. Bez košiem šosejas riteņiem viņi kļūst grūti pamanāmi un atpazīstami. Lai visa darīšana nebūtu galīgi veltīga, nokļuvis tālākajā klubā, apmeklēju velotrenažieru seansu. Ne pārāk lielā telpā 5x3 formācijā salikti 15 trenažieri un vēl viens priekšā. Nodarbībai sākoties tikai viens trenažieris bija palicis brīvs. Apmēram vienādā skaitā sievietes un vīrieši. Nodarbība ilga 45 minūtes, un bija visnotaļ intensīva--ātrāk, lēnāk, ar lielāku slodzi, mazāku slodzi, sēdus, ceļoties kājās, sprints, šie visi jauktā secībā, tuc-tuc klubmūzikas un "neslinkojiet, ātrāk!" pavadījumā. Pulsometru nebiju uzvilcis, bet vērtēju, ka lielāko nodarbības laiku pulss noteikti bija pāri 160. Visiem minējiem uz trenažiera roku balstiem bija dvielis, man arīdzan, un to lietot lai apslaucītos sanāca itin bieži. Nodarbības beigās vēl izstaipām kājas un čau čau, tiekamies nākamnedēļ!

Es nākamnedēļ drošvien vēlreiz mēģināšu atrast savu kolēģi ar biedriem...

Šādu treniņu bija interesanti pamēģināt un tas gan jau drošvien bija varen efektīvs, bet nedomāju, ka gribētu ko tādu darīt regulāri. Ja esi sportists un vēlies sasniegt mērķi, tad protams, kas jādara, jādara. Bet veselību un formu uzturēt tomēr foršāk būtu darot patīkamas lietas bez piespiešanās. Piemēram, nevis vienu vai pāris reizes nedēļā 45 minūtes nodzīties, bet doties garos, nesteidzīgos izpētes un ģeokešošanas velobraucienos. Citi ir ar mani:

Bet ārā smuki, daudz daudz sarmas, koki un krūmi un zāle ir balta un mirdzoša. Mūsu iela:

Apledojums! Ar riteni uz ielas izbraucu uzmanīgi, tad drusku ieskrienos, pieceļos kājās, pārnesu svaru uz priekšējo ratu, sažņaudzu aizmugures bremzes un slīdu pa kalniņu lejā līkloču līkločiem!

Sestdien izbraucu garo gabalu ap ezeru, un izrādījās druscīt par daudz. Pirmās divas stundas gāja gludi, pulss ap 130-140, un ātrums ap 25 - 26. Pēc trīs nobrauktām stundām nāca pagarš kāpums, kuru izdomāju lietderīgi izmantot, lai noteiktu savu maksimālo pulsu--to vērtīgi zināt. Uzdzinu sirsniņu līdz 200 sitieniem minūtē, tad jau bija visnotaļ smagi, kampu auksto gaisu ar atplestu muti un tālāk dzīt arī drusku tā kā bail.

Pēc četrām nobrauktām stundām rādījās, ka bez braukšanas pa tumsu neiztiks. Pa tumsu braukt ir ļoti nepatīkami un bīstami un no tā es vienmēr cenšos izvairīties. Bet šoreiz tā sanāca, izbraucu pulksten-gandrīz-vienos, brauciens sanāca drusku ilgāk kā plānots, un ir zināms, ka pulksten piecos jau krietni tumšs. Iegriezos veikalā un nopirku jāņtārpiņu krāsas atstarojošu vesti. Uzvilku to, uzliku aizmugurē sarkano mirgojošo lampiņu, un priekšā spožo lampiņu lai pats arī kaut ko redzētu. Ritenim ir arī atstarotāji vajadzīgajās vietās atskaitot pedāļus--tiem ilgas lietošanas rezultātā visas nemetāla daļas ir nonākušas nost. Šādi aprīkots jutos diezgan droši, mašīnas netaurēja, apdzina ieturot pieņemamu distanci. Lielāka gabarīta braucamie gan brīžam garām brauca ļoti cieši, tā ka es gar kravaskasti varētu roku novilkt, kaut arī pats braucu pa pašu apmali, gandrīz jau nost no asfalta.

Kopā sanāca 5 stundas un 20 minūtes. Brauciena ilgumam nav ne vainas, bet pulss otrajā daļā bija augstāks nekā būtu vēlējies. Ja brauktu ar zemāku pulsu, sanāktu ilgāk, lielāks gabals pa tumsu. Katrā ziņā patīkami izbraukt pa āru--dūmakainas ainavas, slīpi medaini saules stari, ūdeņi un kalni, pļavās dažādi dzīvnieciņi, uz ceļa arī pa kādam beigtam kaķim. Redzēju vairākas liecības no nesenajiem plūdiem--vēl aizvien applūdušas pļavas, zem mūra izkašņāti caurumi, lai ūdenim ir kur aizplūst un neveidojas dambis.

Pa svētdienām esmu iesācis iet uz baseinu, pa dienas vidu ir maz cilvēku un ļoti patīkami peldēt dienasgaismā nevis kad ārā jau tumšs. Šodien dalīju celiņu ar begemot-sievieti, viņa peldēja tieši pa vidu, nostumjot mani malā vai zem.

Pa darbadienu vakariem skatos pa jaunam skatos sen redzētas filmas, par kurām atmiņā palicis, ka bija forši, bet konkrētas detaļas jau aizmirsušās--Frīdu, The Virgin Suicides, pirmo Matrix (tas gan tā ne visai, bet sakārojās Nokia 8110, skatījos iekš ebay, var pa lēto dabūt 7110. Bet tagad jau pirksti sakrustoti par Nexus One), Lost in Translation, Trainspotting, Se7en (nu šī arī tā-tā. Gudrais nēģeris visur vienāds). Un tiešām var skatīties kā no jauna, jo viss, atskaitot kopējo domu un dažas epizodes, ir aizmirsies. Noskatījos arī Māras ieteikto dāņu filmu.

Šo pirmdien pie mums ievācas mājas biedrene. Anna no Spānijas--tas ir viss, kas zināms. Tad būsim četri un suns.

Atradu lērumu visa kā par Nīmo, uzzināju par "Dziesmas par Mīlestību" koncertu, tūdaļ tika iegādāta biļete uz 27. decembri. 26. decembrī savukārt Cēsīs būs Nekvalitatīvās mūzikas vakars. Iespējams tur būs arī paviānu grupa Vīriem Vajag Atpūtu, un, ja tā, tad es tur arī noteikti būšu.

Mūsu mājā nav televizora, tāpēc nav Ziemassvētku reklāmu zvaniņu. Bet ir smaržīgs egles zars un iekšpagalma koka zaros iemestas un spīd lampiņas.