Pulkstenis rāda 7:59, tukšs stāvlaukums, sēžu auto iepretim IKI veikalam un gaidu, kad atvērsies durvis. Pulksten astoņos kā uz burvju mājiena no visiem virzieniem izbirst cilvēki, un mēs sabirstam veikalā. Pie kases vīram pirms manis ir viens pirkums--šņabīts, vīrs aiz manis ir izvēlējies brendiju, bet man ir brokastu cereāļi un piens.

Deviņos divdesmit es tuvojos Buļļu aplim, ripinos ar Trek riteni, man ir strīpu bikses un mugursoma sapildīta ar velo mantām. Precīzi noliktā laikā aplī parādās arī smuks Volvo ar trīs riteņiem jau uz jumta.  Braucam uz Ventspili!

Pirmo reizi braukšu Vivus.lv MTB maratonā (iepriekš sauktā "TREK MTB Maratons"), un mana komanda būs Volvo MTB Team. Braukšu ar 26" Trek braucamo, ar kuru šeit jau esmu plātījies. Tas ir ticis pie vēl dažiem uzlabojumiem pilnīgai jaudas eiforijai un efektivitātes ekstāzei. Tie ir: viegls, smuks sēdeklis, viegla, smuka stute, un vieglas, smukas velo kurpes :-)

Pareizi, un vēl uzbortētas drusku smagākas, bet arī smukas riepas. Ar iepriekšējām Furious Fred riepām treniņa braucienā gadījās tā:

Pēc blīkšķa 40 minūtes čāpoju mājup un izšķīros, ka ultra-vieglo, ultra-plāno FF risks neattaisno ieguvumu, un jāsamainās uz drusku biezākām un drusku smagākām:

Atpakaļ pie sacensībām. Ventspilī ir spirgts laiks, zilas debesis, samērā silts un nav vējains. Pacilāts noskaņojums un priecīgas riteņbraucēju sejas, visi ir nocietušies beidzot atklāt sezonu!

Braucu pusmaratona distanci, 23 kilometrus. Starts izdevās labs, tālāk blieziens! Baudāma trase, daudz singletrack, daudz smilšu, daudz šauru vietiņu. Un šāda briesmīga dilemma: taisnākos gabalos gribas, lai ritenim stūre būtu zemāk--pietrūkst āža ragu, kuros ieķerties un time-triālēt. Bet sarežģītākās vietās, ja tās nāk negaidīti, jau ar esošo stūres augstumu viegli uz acīm pārraut, un vienreiz man tas arī izdevās. Pāris reizes aizķēru eglītes, salasīju nobrāzumus uz rokām un kājām. Bet tie ir sīkumi; svarīgi ir, ka jauda neapsīka un tehnika izturēja.

Taktiskās spēles visinteresantākās šķiet tikai tajās iesaistītajiem, tāpēc tās šeit neatstāstīšu. Bet pusmaratona distances rezultāts sanāca visnotaļ veiksmīgs:

Finiša paika bija sautēti kāposti, sardeles un vārītas olas, garšīgi. Manas nākamās sacensības, domājams, būs SEB 1. posms 12. maijā, kas tradicionāli vedīs no Cēsīm uz Valmieru. Sveiks, pavasari, un turpinām mīt pedāļus!

Labas ziņas, esmu treniņnometnē Spānijā un ir tā, kā treniņnometnē jābūt: silts laiks, divriteņi, kalni plašā izvēlē, laba kompānija un pamatīgas makaronu maltītes katru vakaru. Esam šeit deviņi braucēji, dzīvojam lielā mājā, braucam šoreiz ar uz vietas izīrētiem šosejas ričukiem. Kad iebrauc kalnos, ir līkumaini ceļi bez satiksmes un ar gariem kāpumiem un skatiem kā no pastkartītēm. Un tad nāk nobraucieni... Es esmu galīgs nobraucienu iesācējs, un vispār jāuzmanās un jāmācās, bet reku, ieskatam, stopkadrs no GoPro kameriņas:

Pagaidām trīs dienas esmu braucis "pa kārtīgam" un ceturto atpūties. Šodienai mums ir plāns braukt vienu kāpumu uz laiku. Tur ir šāda sistēma: kalna apakšā automāts iedod kartīti, uzbrauc kalnā, un iebāz kartīti citā automātā. Uzrādīto rezultātu var izvēlēties publicēt stoppomat.de lapā. Neviena latviešu rezultāta tur nav, bet ir igauņi, tā ka ir zināms azarts :-)

Tā kā es šīs lapas adresi plaši nestāstu, es šeit varu rakstīt visu, kas ienāk prātā, vai ne? VAI NE?

Par tēmu (par nozušanu prom) galvenais jaunums ir, ka ir biļetes marta beigās uz Spāniju! Desmit dienas ar šosejas ričukiem pa asfaltiem Alikantes apkārtnē. Tur būs silts un saulains, un vajadzēs daudz pretiedeguma krēma, haha, es jau berzēju rokas!

Esmu drusciņ ar to velo lietu aizrāvies un savā kāmīša skrejratā cītīgi gatavojos sezonai visu cauru ziemu. Ārā braukt man īsti nevelk--slapjš, auksts, viegli saslimt, var sasisties, un grūti taisīt strukturētus treniņus. Un braukt tāpat var tikai bāzi, jo intervālus braucot sanāktu sasvīst, sarīties aukstu gaisu un tad gulēt gultā un dzert balzāmu un citroseptu un citronu tējas ar ingveru un lietotot kaklu pūšamos un ķiplokus visur un kaklu sīrupus un vitamīnus.

Ārā esmu bijis gan. Dažas reizes uz centru pēc auto, kas tur skumīgi palicis pēc "labdien, taksi, vediet mani ātri uz mājām". Vienu dienu izbraucu līkumu pa laukiem, un noīsināju atpakaļceļu pāri aizsalušam Burtnieku ezeram:

Citās brīvdienās xc.lv saorganizējās brauciens pa Daugavu, laiks bija brīnišķīgs, sniega biezums optimāls, patīkami izbraukājāmies:

Tātad, tātad, nopietnā braukšana tomēr notiek iekštelpās kāmīša ritenī, TrainerRoad programmas vadībā. No malas izskatās kaut kā šitā. Bargais, virtuālais treneris reizēm nodzen pilnīgi bez žēlastības. Bet, bez pūlēm nav rezultātu, un pēc grūtākiem braucieniem kaut kā ir lielāks gandarījums arī.

Daudzi cilvēki nīst braukšanu uz trenažiera, jo nāvīgi garlaicīgi uz vietas pedāļus mīt taču. No savas pieredzes varu teikt, ja ir kārtīgi liela slodze, tad nav laika garlaikoties, jo viss fokuss, visa koncentrācija aiziet intervāla izturēšanai. Bet nesen man gadījās spoža doma, kā lietas padarīt vēl interesantākas! Visiem zināms par chatroulette, vai ne? Video čats ar nejaušiem svešiniekiem. Čat-ruletes lapā viss ir sabojāts, bet ir līdzīgs serviss-Omegle. Es vienreiz pamēģināju.

Iedomājies, tu esi video čatā un savā nodabā meklē virtuālā seksa partneri, te pēkšņi tavā ekrānā ir sasvīdis džeks, kas ar pārgrieztām acīm minas uz riteņa!

Biežākās reakcijas bija

• O_O
• smiekli un "wow, that's a ... first"
• "keep up the good work bro"
• "lol r u lance armstrong!?!"
• kā arī dažs neizpratnes pilns "wow, dude, WTF? Just... WTF?"

Garākajā čata sesijā es paguvu nobraukt veselu 10 minūšu intervālu, atsildīties un nodemonstrēt, kā rullis vispār strādā. Kā ... kā cilvēks vispār var nebūt redzējis velo trenažieri?

Tātad, tas bija jautri! Un jocīgi. Nezinu, vai to darīšu atkal. Man tagad laiks kāpt uz ruļļa!

Sezona ir beigusies, bet sezona nav beigusies!

Pa ceļam uz Zilokalnu karjeriem esmu ar auto apstājies pie sarkanā, un skatos ārā--vējš nes sniega vērpetes, krūmi dūšīgi līgojas. Daudzsološi...

Sacensību vietā ir klajums un līdzīgs skats, no auto ārā kāpt nemaz īsti negribas. Ieskatam bildīte ar kādu, kas neesmu es:

Piereģistrējos, "iesildīšanās" cilpu izbraucu pavisam simbolisku, un stājamies uz startu.

Un aiziet--

Jābrauc trīs 5km apļi. Pirmais aplis ir smagākais, jo trase vēl nav piebraukāta. Spēles noteikumi šoreiz ir tādi, ka jācenšas noturēties iebrauktajā šaurajā "špūrē". Pa to ripo salīdzinoši viegli. Ja gadās iestūrēt dziļākā sniegā, tad ātrums nokrīt, riteni sanēsā, mīties smagi, rati maļ sniegu, un sanāk braukt zigzagā cenšoties noturēt līdzsvaru--tā ir grūti konkurēt ar sāncenšiem. Ielāgoju, ka atmaksājas braukt drusku lēnāk, bet precīzāk. Pedāļus jātin ātri, jo lēni "maļot" ritenis vairāk svaidās un precīzi pa pēdām nobraukt ir grūtāk.

Mežā vēja nav, un, cītīgi braucot, auksti arī nav, haha.

Dažā līkumā jāpiemet kāju pie zemes, jo ej nu zini, cik tālu paslīdēs. Dažu gabaliņu ātrāk ir noskriet. Pamanījos izpildīties arī mīkstā sniedziņā, pašam un ritenim nekas, tik numurs pušu:

Otrajā aplī ir jau vieglāk pa iebraukto taku, un trešajā aplī iet jau itin ātri. Šādā īsā sacensībā spēks nepaspēj iztērēties, finišs ir drīz klāt. Ugunskurs, silts dzēriens, omlete, sarunas, un apbalvošana. Ta-dā, vecuma grupā esmu iefinišējis trešais!

... un pa mājām. Tad karsta vanna, pusdienas, jūra, pilnpiedziņa svaigā sniedziņā, kakao ar māršmello. Ah, izdevusies svētdiena.

Klaņi (cranks) ir tie, kam galā pedāļus skrūvē un kam klāt stiprinās priekšējie zobrati. Klaņu komplektā (crankset) mēdz ietilpt klaņu kājas, zobrati un reizēm monobloks--tā lieta, kas stiprinās rāmī un savieno kreiso un labo klani. Tāpat, kā ar stūres gultņiem, klaņiem un monoblokiem ir dažādi standarti. Mana loģiskā izvēle ir MTB riteņiem šobrīd aktuālais Shimano standarts Hollowtech 2.

Ar klaņiem man gāja, erm, interesanti. Vēlējos Shimano XTR sērijas klaņus, bet, pirms tie bija sagādāti, nenocietos un uzskrūvēju LX sērijas klaņus. Sākumā LX klaņus un monobloku dabūju nost no donora ričuka:

Izslaucīju vītnes, uzsmērēju jaunu smēri, un aiziet iekšā TREK rāmī:

Hollowtech 2 kreisā klaņa skrūves ir no retajām, kuras vienmēr cieši iesaka pievilkt ar dinamometrisko atslēgu līdz noteiktam griezes momentam. Man dinamometriskā atslēga ir, jā gan! Man ir pat divas-- lieliem N·m un maziem N·m.  Bet es tomēr, ekhem, bez iepriekšējas pieredzes atslēgas lietošanā sapisos meistarībā un pievilku skrūves par daudz. Kā skrūvēju vaļā, tā vienu no galviņām aprāvu.

Tālāk sekoja daudz pūļu un mēģinājumu aprauto skrūvi dabūt ārā. Es kaunos stāstīt detaļas, bet pēc daudz trokšņošanas dzīvoklī, klaņi bija atkal nost. Tālāk, studijā krietni pirms laika sabrauc Ziemassvētki:

Liku virsū rūpīgi pa solītim sekojot instrukcijām. Dikti uzmanoties kaut ko atkal nesačakarēt. Bet jāsāk braukt, tad manīšu, kā izdevies.

Jā, kāpēc XTR klaņi? Lai ir saskanīgs detaļu ansamblis, ietaupītiem gramiem, un kaut kā kompensēšanai, haha. Pārāk racionāla izvēle tā nav, bet, emm, pie velna racionālas izvēles!

Pielikt bremzes, pārslēdzējus, stūri un sēdekli bija ātrs darbiņš. Pēdējā ievērojamā darīšana bija savilkt trosītes. Reku no vācu zemes svaigi ieradušies bremžu un pārslēdzēju trosīšu komplekti:

Trosīšu ierīkošanā īpašu atgadījumu nebija, mierīgs un pacietīgs darbiņš. Ak jā, trosīšu apvalki izskatās plastmasīgi un lokani, vai ne, bet tajos iekšā ir metāls. Ar parastām asknaiblēm tos akurāti pārkniebt nevar. Bet tas nekas, man saimniecībā ir fleksis! Pirmie griezumi tā bija, kā bija, bet uz beigām jau sanāca tīri un akurāti.

Gadījās neliela aizķeršanās ar trosīti pārslēdzēja slēdzī. No bremžu roktura trosīti izņemt un ielikt ir vienkārši. Savukārt pārslēdzēju slēdžus reizēm ir jāskrūvē vaļā, lai trosītei tiktu klāt. XTR slēdžiem, par laimi, ir labi izdomāts, ka trosīti var pa speciālu atveri ievērt bez slēdža izjaukšanas:

Kad trosīte vietā, melno caurumu aizskrūvē ar dekoratīvu plastmasas skrūvīti. Man aizķeršanās gadījās, kad trosīti biju ievēris brīdī, kad slēdzis nav pareizā pozīcijā, trosīte slēdzī ieķērās un nebija dabūjama ārā. Būtu noderējuši mūķīzeri, bet galu galā izmānīju trosīti no slēdža ārā ar improvizētiem darbarīkiem.

Kad trosītes vietā, veicīgi liku virsū ķēdi un aptuveni pieregulēju ātrumus lai varētu visubeidzot izbraukt pirmos metrus!

Vuhū, ritenis ir sasniedzis braucamu stāvokli. Vēl ir dažādi mazi darbiņi, šo to pieregulēt, samainīt dažas detaļas (sēdeklis nebūs dzeltens!), un daudz, daudz testēt :-)

Šībrīža aptuvenais svars ir 10,3kg. Apmēram tāds arī paliks: dažus gramus vēl ietaupīšu, dažus vēl iztērēšu. Lieli svara ietaupījumi ir iespējami, bet arī brangi maksā! Piemēram, pašreizējā dakša sver 1700g. RockShox SID dakšas mēdz būt ap 1350g, bet zem 300Ls īpaši viegli nav dabūjamas. Jāņem vērā arī, ka vieglās un dārgās detaļas ir mazāk izturīgas un ātrāk nolietojas. Un jāņem vērā, ka neesmu no super-vieglajiem braucējiem, kam viegls divritenis tiešām daudz izšķir (sastāda lielu daļu no kopējās braucēja+velo masas). Viens vienkāršs, lēts un krietns svara uzlabojums, protams, būtu cietā dakša. Bet es pabraukšu ar mīksto un padomāšu.

Ak jā, sāk arī iezīmēties plāns, kad šo ričuku izmēģināt kaujas apstākļos:

Svētdien drusku pirms deviņiem esmu uz ziemas velo un sāku mīt. Pirmie Burtnieku piemāju kilometri pa granti, tad līdz Ozolmuižai vēl grants, un tālāk asfalts. Minu pa taisnāko ceļu uz Limbažiem, tad uz Tūju. Tūjā esmu iecerējis pievienoties ApLv braucējiem. Viņiem šī ir grandiozā brauciena pēdējā diena, 7AM starts Mazsalacā, 4PM finišs Rīgā pie Brīvības pieminekļa.

Tūjas krustā ielūkojos Endomondo, un redzu: ApLV četrotne ir vēl dažus kilometrus pirms krusta nevis aiz. Tātad nedaudz jāpabrauc pretī nevis jādzenas pakaļ! Ripinos pa Tallinas šoseju, meklēju tālumā pretīmbraucējus, un tad viņi, pilnīgi sirreāli, parādās: sākumā pelēks pleķītis tālumā dūmakā, vēlāk jau nepārprotami tas ir riteņbraucēju bariņš, un pavisam tuvu piebraucot jau skaidri redzu virknīti ar braucējiem, visi cītīgi minas.

Jocīga, "nākotnīga" sajūta: par šo braucienu visu esmu uzzinājis internetā, sagaidāmo satikšanas punktu esmu precizējis internetā, atbraucu uz "nekurieni" kādā šosejas punktā, un tur viņi tiešām ir, dzīvi, sveiki, smaidīgi un kustībā.

Pa ceļam uz Rīgu mums ik pa brīdim pievienojas vēl kāds braucējs, pēc Carnikavas esam jau 35. Ceļazīme "Rīga", no ceļmalām mums māj un bildē, pie neliela, erm, pārkāpumiņa, mums uztaurē policijas mašīna. Pulksten četros, kā plānots, ieripojam pie Brīvības pieminekļa. Tālāk ir sirsnīgas sagaidīšanas norises, intervēšanās, siltas tējas.

Man svētdienas braucienā savācās 160 kilometri. Kā jau pēc garākiem braucieniem, miega ir daudz, un pamodos tikai divpadsmitos nākamajā dienā. Pamodos un nodomāju, kāds nesalīdzināmi lielāks hārdkōrs ir bijis ApLv braucējiem: viņi nobrauca 1500km septiņās dienās, tātad vairāk kā 200km dienā. Un katru rītu cēlās 7AM. Tā ir tiešām iespaidīga dāvana Latvijai dzimšanas dienā.

"Ko? Tādi arī ir? Kam vispār interesē stūres gultņi?!"

Stūres gultņi (jeb bļodiņas, "čaškas", headset) ir svarīga lieta, jo bez tiem nevar rāmī dakšu ielikt.

Vecākiem riteņiem stūres bļodiņas mēdza būt ar vītni un rāmī ieskrūvējamas, jaunākiem tās parasti ir bez vītnes un ir iepresējamas. Tās--tās tradicionālās.

Vēl ir integrētie stūres gultņi, tos var ielikt un izņemt ar kailām rokām pa taisno rāmja gropē, un vēl ir semi-integrētie. Tos ir jāpresē, bet iepresēti tie nerēgojas ārā no rāmja--ir iepresēti tajā iekšā. Šeit es pievedīšu uzskates līdzekli:

Bilde nāk no šī PDF. Tur var palasīt par atšķirībām, kas kuram tipam labāks un sliktāks, un tā.

Katrs rāmis ir paredzēts konkrētam gultņu tipam un ar citiem nav savietojams. Manam Trek rāmim pienākas tradicionālie. Vēl viena lieta, kas jāņem vērā--dakšas "stabules" ("štoka", "steerer tube") garums. Jāuzmanās, lai tā dakšas truba nesanāk par īsu. To var samērīt un sarēķināt.

Vismaz iesākumā dakša nāks no lietota Scott velosipēda, ko stratēģiski iegādājos rezerves daļām. Tā 18" rāmis man ir par mazu, bet daļas virsū labas un cena bija laba. Varbūt vēlāk likšu cieto dakšu, bet iesākšu ar Scott-a dakšu: man nezināma gada Fox F80 RLC. Tad nu jāraugās, lai stūres gultņu un Trek rāmja stūres trubas kopā veidotais augstums būtu mazāks vai vienāds ar bildē iezīmēto (vai drusku lielāks, uz bildē redzamā distancera rēķina):

Izmērīju Trek rāmja stūres trubu, sanāca, ka jāmeklē zemi gultņi. Zemākie, kādus atradu, bija Crank Brothers Cobalt--tikai 20mm. Pie reizes, tie ir arī viegli. Gultņi tika pasūtīti un ieradās daiļi iepakoti:

Noņēmu Scottam dakšu, un kopā ar Trek rāmi nesu uz Gandru. Apvienoju ar priekšpusdienas skrējienu--skrēju pa pilsētu ar rāmi vienā rokā, dakšu otrā, un stūres bļodām kabatā :-) Dakšas, rāmja sagatavošanai un gultņu iepresēšanai ir nepieciešami specifiski darbarīki, kurus īsti nevēlos vienreizējai lietošanai gādāt. Gandrā 15 minūtēs gultņi bija rāmī iekšā. Pirms:

Un pēc operācijas, dakšai melnais gredzens nācis klāt:

Tālāk ir vienkārši, pēc instrukcijas lēnā garā saliekam detaļu piramīdiņu, pievelkam skrūves un, tadā!

Kad dakša vietā, riteni var jau uzlikt uz ratiem un papriecāties, ka tas sāk iegūt velosipēda aprises :-)

Tas, pagaidām visssss. Turpinājumā tiksim pie pedāļiem!

Ziema nāk! Sacensības beigušās, nekur prom arī drīzumā arī nesanāk, ko tad šeit lai raksta?

Rakstīšu, kā man ies ar velo būvēšanu. Jā, tieši tā, es mēģināšu salikt kopā divriteni. Cenšoties pēc iespējas vairāk darīt pats. Kāpēc pats? Lai interesanti, lai kaut ko iemācītos. Lētāk, droši, ka nekas nesanāks: vajadzēs darbarīkus, gan jau sanāks kāda dārga kļūda ("vai, štruntiņš nolūza!", "vai, nopirkās drusku par īsu!"), bet tas nekas. Hobijam naudu neskaita, un no kļūdām mācās!

Tātad, par projektu: esmu domājis krustu šķērsu, ar kādu velo nākamo gadu vēlos braukt. Variantu ir daudz, subjektīvie apsvērumi jaucas kopā ar objektīviem. Subjektīvajiem "vienkārši patīk!" apsvērumiem laikam gan būs priekšroka, jo vairāk gribēsies taču braukt ar tādu velo, kas pašam patīk. Nevis tādu, kas ir perfekti "sarēķināts", efektīvs un ekonomisks, ... un garlaicīgs.

Pagaidām ir izdomāts tik tālu:

• Būvēšu 26er. Man jau ir normāls, lietojams 29er. Ar to var braukt sacensības. Iet kā tanks, viss ir labi. Bet dažādībai derētu tehniski vismaz līdzvērtīgs 26er. 
• Likšu V-bremzes nevis diskus. Tās ir elementāri kopt, sver mazāk, un lv trasēs ar to bremzēšanas spēku pietiek.

Viss, un līdz ar izvēli par V-bremzēm jau esmu trubā, jo rāmjus ar v-bremžu stiprinājumiem atrast ir grūti. Mūsdienās augstā gala rāmjus ar v- stiprinājumiem vairs praktiski neražo. Ražotāji saka: "Tev būs lietot diskus! ... un 29 collu ratus!" Laba izvēle ar viegliem, smukiem rāmjiem bija 2006.-2008. gadā. Tagad var atrast noliktavu dziļumos kaut ko dažreiz, vai lietotus variantus.

Daži varianti, ko esmu iepētījis:

• Gandrā ir Merida karbona rāmis par 600 latiem. Man nedz rāmja izskats, nedz zīmols tā ne pārāk. Par tādu cenu gribētos izskatu un zīmolu, kas pašam dikti patīk!
• ZZK ir skandija rāmis par 300Ls, ar rudens atlaidi laikam sanāk 240Ls. Skandijs ir tāds eksotisks, izturīgs sakausējums, ka ar to var uztaisīt ļoti vieglus rāmjus. Klīst atsauksmes, ka šie rāmji mēdzot lūzt. Man reti sanāk smagi avarēt, tāpēc es lūšanas risku nevērtēju kā ļoti augstu. Vēl tas rāmis neglīti izskatās. Ja gribētu pārkrāsot, tad normāls variants ir pulverkrāsošana. Pulverkrāsošanas process ir šāds: sagatavo rāmi krāsošanai, uzpūš  pulveri un tad to karstumā "piecep" klāt. Bet karstums varot kaitēt skandija stiprībai. Tā ka šeit nav skaidrības, būtu jāinteresējas pie krāsotājiem, kā īsti ar skandija krāsošanu ir--var, vai labāk nē
• iekš ebay un Ali-Express var atrast no-name ķīniešu karbona rāmjus. Tie parasti ir vienkārši melni, vai ar raksturīgo karbona 3K tekstūru, glancēti vai matēti. Dažiem tas "kailā karbona" izskats dikti patīk, man tā--nu tā. Ja varētu izvēlēties, es no-name rāmi labāk gribētu kādā vienā krāsā, drīzāk gaišā, un tad ņemties "personalizēt" ar uzlīmēm. 
• vēl ir iespēja medīt piedāvājumus, kur cilvēks pārdod savu veco, savulaik ļoti kruto rāmi, jo gādā ko modernāku. Tādi rāmji būs ar skrambām, vecu un nobrauktu karbonu vispār ir bailīgi pirkt. Nevar zināt, kas ar to ir darīts un cik ir krists.

Ja iedziļinās, tad rāmji un to īpatnības ir plašs temats. Materiāls, ģeometrija, krāsojums, zīmols, pieejamība, un cena galu galā!

Es šobrīd esmu noķēris lietotu variantu: 2009. gada Trek 8500, 19.5" izmērā. Tas šobrīd ir nolikts zem gultas un pacietīgi gaida, kas tad nu notiks.



Šis rāmis izskatās glīti, sver alumīnijam atzīstamus 1700 gramus, un šķiet kopumā sakarīgs variants. Ja man negadīsies atrast kaut ko pavisam lielisku citu, tad šis Trek arī būs mana velo projekta bāze.

Ir arī sagādātas vai ceļā arī šādas tādas komponentes un darbarīki. Kad no izpētes un iepirkšanās tikšu līdz īstiem darbiem, rakstīšu tālāk! Priekā!

PS: Muļķi, nevis rāmi, bet sievu tev bija jāmeklē!

Tātad viss notika tā!

Augustā bija 24h sacensības Ogres Zilajos kalnos. Braucām "divniekā" ar Artūru, un sapelnījām otro vietu! Pirmajiem--"Jautrajiem Kurjeriem"--bija ievērojams pārspēks, tur neko, bet visas diennakts garumā mums cītīgi līdzi turējās un neļāva atslābt trešās vietas ieguvēji.

24h par godu nopirku vēl vienu ķīniesu gaismiņu likšanai uz ķiveres, burku ar "Long Energy blah blah Endurance blah blah blah" dzēriena pulveri un vairākus pilnus RIMI maisus ar pārtiku. Ne jau ka es divus maisus vienā diennaktī varētu izēst (un vēl ar velo pabraukt), bet nevar paredzēt, ko gribēsies. Dažādus dzeramos, saldus un sāļus ēdamos. Velo remontēšanas rīki, protams, arī līdzi, un daudz velo drēbju arīdzan.

Mans auto bija mana bāze: novietoju to tā, lai no auto var redzēt trases fragmentu un manīt, kad Artūrs iebrauc, un jādodas uz maiņu. Aizmugurējos sēdekļos "ģērbtuve", vadītāja sēdeklis "zviedru galds" un blakussēdētāja sēdeklis mana enerģijas hibernēšanās inkubācijas kokon-kūniņ-kapsula. :D

Mūsu stratēģija bija: braucam apļus pārmaiņus (viens aplis prasa ~40 minūtes), un ... braucam cik varam! Katra apļa darbiņi tad nu sanāca: sagaidīt starta-finiša zonā Artūru, pilnā gāzē izjoņot pa OZK kalniņiem, nodot stafeti, aizstumties uz auto, palaist telefonā hronometru, pārvilkt drēbītes, kaut ko apēst un iedzert, uzjaukt velo pudelē jaunu "Long energy blah blah" porciju, apmēram 20 minūtes mēģināt atslābt, tad kāpt no auto ārā, nočekot riteni, uzliet ķēdei eļļu varbūt, un doties uz maiņu.

Kā viegli uzminēt, visgrūtāk saņemties vilkt atpakaļ mugurā pusmitrās drēbes un kāpt ārā aukstumā bija ap četriem rītā. Un pēc starta pirmais gabaliņš ir ātrs, pretvējš, brrrr-drebelīgi. Kad pienāk pirmais kāpumiņš, tad gan ātri paliek silti un uz apļa vidu jau var vālēt bez bažām. Divas reizes sanāca tā, ka es ierodos finišā, bet Artūru nemanu--neko, laiku nedrīkst zaudēt, aizbraucu nākamajā aplī. Sacensību laikā mums parunāt nesanāca, tikai pārmīt dažus vārdus nododot stafeti: "turies", "aiziet!" un tā. It kā diennakti braucām komandā, bet viens otru praktiski neredzējām!

Ievēroju interesantu lietu, ka sacensību sākumā man pulss gandrīz kā SEBā, bet stundu pēc stundas braucot vidējais un maksimālais pamazām krītas. Pēdējos apļos jau tā, ka vidējais ap 120, un virs 135 grūti uzdzīt, plosies kā gribi. SEBos man vidējais ~183, max 190-194. Vēlāk internetos palasīju, ka tas normāli--ilgās slodzēs pulss pakāpeniski krītas arī profiem. Interesanti, ka tas krita lineāri, vienmērīgi ar laiku.

Pienāk gaidītais finišs, papļāpājam par iespaidiem, konkurentiem, piedzīvojumiem trasē (vienu reizi naktī novilku pār acīm lai!), tad apbalvošana--dabūjam katrs pa 30Ls dāvanu Virši-A dāvanu kartēm. (Kas man atgādina: šodien pilnā velo ekipējumā Statoilā stāvu pie kases un pērku kolu un snikeri. Pārdevēja saka "degviela arī? .. laikam jau nē". Jā, jā, es treniņos dzeru 95E, uz sačiem 98E, bet uz 24h dīzeli!) Pēc apbalvošanas braucu mājās, ripinos ar auto cauri svētdienīgai Rīgai pēc 36 negulētām stundām, diezgan ... neparasti.

Tālāk vēl jāpiemin, ka pēc smagākām sacensībām un braucieniem nemaz nav tik vienkārši aizmigt, kaut nogurums ir liels un miegs nāk kā mākonis. Laikam vēl asinīs adrenalīns vai kā, bet aizmiegot sanāk "atgriezties trasē", straujš singletrack līkums, priekšējais rats pa sakni, stūre lūzt, lidojiens ar ģīmi krūmos, un es esmu sēdus gultā. Laižos miegā vēlreiz--atkal tas pats.

Pēc 24h dabūju varenas iesnas, sāpošu kaklu un klepu. Pēc nedēļas vārguļošanas sāka palikt labāk, bet tad bija  4 dienu laivu brauciens ar plostošanas elementiem, un es saslimu ar jaunu sparu. Vēl pēc nedēļas vārguļošanas uz Vidzemes MTB pēdējo--trešo posmu vēl nebiju īsti vesels. Iepriekšējā dienā vēl temperatūra, bet jābrauc ir. Mazsalacas trase ir forša, bet šoreiz nevarēju to pa īstam izbaudīt--spēka nav, un besis, ka spēka nav. Bet nobraucu, un kopvērtējumā vecuma grupā tomēr III vieta un šampja pudele sanāk!

Tālāk nāk SEB Smiltene. Biju oficiālajā iepazīšanās braucienā--es ņemu šīs sacīkstes ļoti nopietni, redziet. Trase forša, daudz nelielu kalniņu, interesantu taciņu, prieks braukt.

Sacensību dienā parastais sagatavošanās rituāls un braucam. Startu paņēmu neveiksmīgi--pirmajos kilometros ap mani ir 2. koridora džeki. Nelīdu tur, kur neizskatās droši līst, un citi laikam izrādījās drosmīgāki. Bet labāk dažas pakāstas vietas nekā pārsista galva ātrās palīdzības busiņā, vai ne? Bet nekas, pamazām virzos uz augšu, pēc ātrā posma pirmajā pļavā apdzenu pa pārītim. Vēlāk meža takās pamazām ar savu grupiņu noķeram grupiņu, kurā ir Artis uzmetējs, un praktiski visu trasi nobraucam ar viņu kopā mainoties. Artim uz ķiveres ir kamera, vēlāk bij interesanti pavērot, kā tad izskatās mana braukšana no malas.

Smiltenes trase ir cieņā gan starp braucējiem, gan skatītājiem. Pie finiša pilsētā ir kāpumi un upīte, kur netrūkst interesantu skatu. Pēdejos kāpumos jūtu, ka man vēl ir neiztērēts spridzeklis, un aizmūku no savas grupas, veiksmīgi izbraucu upīti, un iefinišēju tīri dzīvs! Forši.

Vēl, dzīvojot Rīgā, ir šādas tādas jaunas velo aktivitātes iespējamas. Visu vasaru trešdienu bija, un nupat, pagājušo nedēļu beidzās, VipSport veloapļi Biķerniekos. Tās ir amatieru sacensības-treniņš ar šosejas velosipēdiem, brauc 7 apļus. Biķernieku trases līkumos var labi vingrināties braukšanu grupā, var izspēlēt sprinta finišus katrā aplī, var iemanīties kādus taktikas sīkumus--kad mesties mucējiem pakaļ, kad pataupīties citu aizvējā. Man sanāca piedalīties trīs posmos, un viss patika. Neformāli, draudzīgi, trasē temps lielākoties izturams, bet dažos momentos tomēr jāgriež ar visu cik iekšā...

Vēl braucu vairākos xc.lv foruma biedru rīkotos MTB treniņa braucienos. Kompānijā interesanti, trīs stundas paiet nemanot, zinātāji parāda labākās takas, un braucienu beigu daļa sanāk jau pa tumsu, lukturu gaismā. Viens brauciens iekrita tieši manā dzimšanas dienā, tad nu ņēmu mugursomā līdzi vafeļu tortes un distances vidū mežā iekūkojām :-)

Visssssbeidzot, svaigākais un '12 sezonu vainagojošais notikums ir Haanja 100.

Lai paspētu uz startu 9AM, no Rīgas jāizbrauc 5AM. Tā kā mans dabiskais mošanās laiks ir ap 10AM, tad nedēļu pirms Haanjas sāku likt modinātāju un spiest sevi pamazām mosties 9AM, 8AM, 6AM, ... Ja dienas ciklu nenobīdītu jau laicīgi, tad nevarētu izgulēties iepriekšējā naktī. Sestdienas rītā, 4:30 esmu kājās, rīta kafija paliek neizdzerta, un 4:50 jau esmu centrā un savācu mašīnā Agri. Vēl pēc 10 minūtēm iekrāmējas Mārtiņš un esam gatavi doties.

Turpceļā spraigs mirklis ir ap 7AM uz šosejas, kur Smiltene netālu. Braucu uz godīgiem 95-100, un kādā mirklī starmešu gaismā ceļmalas pusē ieraugu stirnas kaklu un galvu. Un pēc mirkļa jau visu stirnu pilnā godībā auto priekšā, jau pāāāvisāāām tuvu. Tālākajos mirkļos ir vienkārši refleksīvas kustības lai izvairītos no sadursmes--kreisajā pusē ir pretīmnākošie auto, priekšā ir stirna, rauju pa labi. Riepas nočīkst, nošņirkst grants, riepas nočīkst vēlreiz atgriežoties joslā, Mārtiņš aizmugures sēdeklī pamostas, un man pasprūk "p*zģec". Braucam tālāk. Man šķiet, stirnas pakaļa no mašīnas spārna manevra brīdī bija varbūt kādu pusmetru.  Bet nu pietiek ar stirnu, šis ir stāsts par Haanju!

Haanjas starta vietā esam, kā plānots, 8AM. Saņemam reģistrācijas aploksnes, aprijam minimālas brokastis, saliekam ričukus, uzvelkam drēbītes... Rīts nav karsts, apkārt redzu ļaudis pārsvarā garajās formās. Bet jāatceras, ka slodzē kalniņos būs silti! Ja vēl uzspīdēs saulīte... Izvēlos īso formu. Šoreiz stājos pirmajā starta koridorā ar nosaukumu "Hardcore guys". Materiālos norādīts, ka šeit jāstājas, ja savu distances laiku prognozē 4:30-6:00. Pienāk starts un svilinām. Es braucu ar visu jaudu kā SEBā, ar šādu aprēķinu: beigās tāpat būs grūti! Un, šī ir Haanja, es gribu, lai ir kārtīgi, lai ir grūti!

Pirmajos kilometru desmitos ir salīdzinoši smagākā trase, jo pat ar svaigiem spēkiem vidējais ātrums ap 15-17km/h. Pagaist cerības iespraukties zem 5:00. Vēlāk paliek drusku ātrāk, pēdējos 20 kilometros ir grants un šie kilometri ir, protams, salīdzinoši lidojoši.

Trasē ir labs dublis. Ir kalni, kas it kā būtu uzbraucami, bet ir pārāk dubļaini. Ir kāpumi, kur es pametu aci uz riepu un novērtēju tās dubļainumu--ja riepa tīra, tad varēs uzbraukt. Ja piedzinusies ar dubļiem un gluda, tad jākāpj nost un jāstumjas. Pirms "mass-murderera" ir plāksnīte ar uzrakstu "Are you ready?" un es pie sevis nosaku--tas neizklausās labi! Mass-murderers šoreiz jākāpj augšā nevis jābrauc lejā. Stāvs kalniņš: pašam grūti uzrāpot, un vēl jau vajag arī 29-eri līdzi uzmocīt. Citā vietā ir plāksnīte "Not for pussies!" un seko laipiņa pār graviņu. Braucu pāri. Reku, kolēģim tajā vietā gadījās pavisam mīlīgi:

Laimigais:

Smieklīgi sanāca ar igauni kurš ieraudzīja zīmi "Not for pussies" pirms baļķa - kaut ko tur noburkšķēja, nokrekšķēja un atbrīvoja man ceļu. :) :)
Šādi momenti ceļ spārnos ! ;)

Fani un atbalstītāji bija daudzskaitlīgi un aktīvi. Igauņi sauc "heijā! heijā!" reizēm tik sirsnīgi, ka tiešām jāuzmin lai atlīdzinātu viņu pūles! Pudeļu uzpildītājs pitstopā uzsauc "Uz prieksu!" Paldies arī latviešu atbalstītājiem--uz sacensību numuriem ir uzdrukāti braucēju vārdi un tā es dzirdu dāmas saucam "Aiziet, Pēteri!"

Brauciena gaitā, dažas dubļu zampas forsējot, dažas apbraucot, dažas izbrienot, pamazām pats un velo kļuvām diezgan netīri ;-) Ap 60-o kilometru ritenim sāka parādīties chainsuck sindroms, bet ne tik kritiski, lai stātos malā un kaut ko darītu lietas labā. Varbūt tomēr vajadzēja... 95-ajā kilometrā kārtējais chainsuck un šoreiz, skat, skat, aizmugurējais pārslēdzējs brīvi karājas trosītē! Man ir līdzi ķēdes izspiedējs, varētu taisīt singlespeed, bet atlikušos 6 kilometrus šķiet ātrāk vienkārši noskriet. Par laimi ir vēl kalniņi, no kuriem var ripot lejup un tā nedaudz uzlabot savu ātrumu. Izskatījās cerīgi iekļauties 5:30, bet ar šo ķezu mans finiša laiks sanāca 5:45--tāpat labi! Paveicās, ka nepaliku bez pārslēdzēja, teiksim, 15km pirms finiša.

Tālāk noskalot velo, pārvilkt drēbes, noskatīties apbalvošanu, ieņammāt makaronus. Vēl organizatori bija šogad sarūpējuši arī SPA! Un afterparty krogā! Uz tiem mēs nepalikām, atceļš bez īpašiem notikumiem, atgriezāmies Rīgā 9PM. Gara diena, daudz emociju, daudz ko atcerēties. Ar šo arī noslēdzas mana 2012. gada sacensību sezona. Drīz sākam krāt spēkus nākamajai sezonai, hā.

Pag, vēl bija Vienības brauciens! Man ir beidzies rakstāmais, bet tas bija labs blieziens, noturējos grupā, stāvējām pie vilciena pārbrauktuves, reku bilde no finiša:

Ceturtdiena, 6:30, modinātājs! Es no gultas ārā, mašīnā iekšā un vālēju uz Tukumu! Jūhū!

9:00 esmu Tukumā, Rimi brokastis, kāpju uz velo un, telefonā karti skatoties, ripinos uz svētdienas SEB trasi. Kaut kas nelīmē: trases sākumam bija jābūt pa granti, bet ir superīgas meža taciņas. Norādes arī nav manāmas. Pēc pāris kilometriem nāk skaidrība: es braucu pa trasi pretējā virzienā, haha. Griežu atpakaļ uz Tukumu un sāku no gala.

Pēc trases izbraukšanas tiekos ar draugiem, kas jau ir gandrīz gatavi velo-tūrismam. Tikai jāpieskočo pie braucamajiem pēdējās teltis un ūdens pudeles. Pa ceturtdienu, piektdienu, sestdienu izbraucam uz Enguri, Mērsragu, Sabili un atpakaļ uz Tukumu. Tā kā braucam lēnām, krietnu dienas daļu sanāk nosēdēt uz velo un saulē, tad vēl gulēšana teltī--ir vieglas bažas, kā būs ar sniegumu svētdienā. Bet pats brauciens foršs, kā jau vasarā: ar sauli, bumbu, saldējumu, pirti/jūru, māršmelo ugunskurā, aliem, vīniem, sidriem un peldēšanos negaisā.

Svētdiena, 8:30, rosība nometnē! Es no telts ārā, mašīnā iekšā un vālēju uz Tukumu! Jūhū!

Pirmsstarta procedūras kā parasti: nopirkt paiku, piereģistrēties, uzjaukt dzērienu, pielikt numurus, uzvilkt drēbītes, savākt līdzi ņemamās mantas, iesildīties. Starta temps, arī kā nereti: pilnīgi pilnīgi uz pilnu jaudu. Pirmās 25 minūtes pa lielam anaerobas, un max pulss tiek sasniegts ik pa brīdim. Bet, --tā ir, sākumā jānoturas cik vien var līdzi, un tad vēlāk jau paliek izturamāk. Un, salīdzinot ar citiem šī gada SEBiem, ja neskaita starta rāvienu, šajā posmā jutos vislabāk. Nu tā, ka nav jāmirst nost, tikai lai noturētos līdzi.

Trases otrajā pusē tehniski singletrack. Dažus momentus nebiju sajūsmā, ka nevaru tikt garām kādam bailīgākam/uzmanīgākam braucējam: šis pa priekšu kratās, it kā jau ne lēni, bet drusku ātrāk varbūt varētu. Bet nevar gan zināt, varbūt man ar piebremzēšanu tieši paveicās. Ieskatam dažas Reiņa Hofmaņa bildes :-)

Pēc nepārforsētām meža takām palika pāri jauda pēdējos kilometrus pa pilsētu nobraukt ātri un "finišēt stipram". Laba sajūta!

Bildes:

Drīzumā šajā rakstu krātuvītē gaidiet: par 24h sacensībām Ikšķiles novadā, Ogres zilajos kalnos.

Iesākumā mums būs neliels atskats vēsturē. Šajā bildē mēs ar brāli Jāni 2009. gadā kādā tūrisma braucienā.

Man tagad ir ļoti interesanti skatīt tā laika bildes, šī izskatās vēl salīdzinoši sakarīgi... Ar riteni man ir paticis braukt visu laiku, SEBus braucu un izbaudīju kopš 2006. gada, bet jaudas/svara attiecība un rezultāti toreiz bija krietni atšķirīgi.

Vēlāk ierīkoju sev šosejas ričuku, piebiedrojos dažos svētdienas braucienos ar Galway Bay Cycling Club onkuļiem, spontānas idejas rezultātā nopirku svarus (pirmā uzkāpšana: OMGWTF), pamazām sāku trenēties mērķtiecīgāk, un nodzīvoju līdz šai dienai. Tadā.

Pēdējā laika galvenais jaunums ir, ka mani ieaicināja komandā. Lūk, Pēteris jaunā izskatā (papildināts: pēc abu brāļu kritikas uzliku bildei kvadrātiņus):

Man ir sanācis trāpīt spēcīgā kompānijā, tautas komandu vērtējumā MMT-Santeko ir ļoti zolīds rezultāts. Bet galvenais jaukums ir organizēšanās uz treniņiem, kopīga braukšana uz-no sacensībām, cītīgāka sadarbība trasē un tusiņš pēc trases. Vakardien, vai.., vakardien pēc Vietalvas mājās biju melnā naktī, jo pēc sacensībām vēl bijām ciemos un ekskursijā pa smukām Vidzemes vietām, piestājām arī daudzos veikalos un krietni daudzās zaļajās pieturās ;-) Jauki, ir ko atcerēties!

Pirms nedēļas bija Vidzemes MTB Kausa 2. posms Naukšēnos. Gluda, "atsēžama" trase, divi apļi, apmēram 48km. Kā parasti, nocīnījos līdz limitiem, jo atsēdēt reizēm arī nav nemaz tik viegli, un pa brīdim jāpastrādā arī priekšā. Vērtēju, ka pašreizējos ātrumos braukt ir ļoti aizraujoši, bet tehnisko meistarību jācenšas uzlabot. Naukšēnos notizlojos cietās dubļu risēs, aizlaidu priekšējo un pakaļējo ratu katru pa savu risi, riteni sameta sāņus--nenokritu, bet ciešākais sekotājs bija pa zemi. Par laimi, ātri tika atpakaļ kājās, grupa neizjuka, finišējām reizē.

Naukšēnu trasē bija viens stāvumiņš, par kuru runāja, ka tajā nevarēšot uzbraukt. Iepazīšanās braucienā ar salīdzinoši svaigiem spēkiem tur uzbraucu, 29er FTW. Sacensībās jaudas mazāk, iesākuma ātrums zemāks, citi braucēji drusku ierobežo trajektorijas izvēli un nekā.


***
Vakardien bija mēneša notikums, --ceturtais SEB posms Vietalvā. Mana diena sākas ar modinātāja zvanu 6AM, velosipēds un mugursoma savākti jau iepriekšējā dienā, un drīz esmu mierīgā gaitā uz Valmieru. Septiņos no rīta ir gaišs, saule jau pakāpusies, mežmalās un pļavās migla un mākoņi kā gleznās. No Valmieras ceļu turpinām ar auto, ierodamies Vietalvā laicīgi un lēnā garā pošamies. Viss izskatās cerīgi: ritenis strādā, pašsajūta sakarīga, ir ēsts kā nākas, nekas svarīgs nav aizmirsts mājā, braukšanai ideāls laikapstāklis. Iesildos, pāris reizes izriņķojot pa starta-finiša kāpumiņiem, un startējam.

Ļoti amizanti, trases pirmo daļu tūdaliņu priekšgals brauc mierīgi, brīžiem pavisam mierīgi. Katrā mazā kalniņā nedaudz uzkurina, bet kopumā ir liela, blīva grupa, neviens nealkst skriet prom stiprā vējā un plakanā ceļā. Cigoriņa kalnā grupa pašķīda, tālāk krietnu trases daļu braucām divatā ar komandas biedru maiņās. Pa laikam panācām kādu priekšējo, bet kāpumos atkal palaidām. Šķita, ka kaut kā drusku pietrūka spridzinošās jaudas kāpumos. Vēlāk mūs panāca 5-7 cilvēku grupiņa, kurā noturējāmies līdz finišam.

Par sajūtām: ir grūti kā parasti, pārslodze pēc pārslodzes, bet, kam gan viegli, un, kam būtu jābūt viegli? Ātruma sajūtas bija lieliskas--tiešām var teikt, ka gonka, nevis braukšana barā ar riteņiem. Šajā braucienā man sanāca divas kļūmes. Viena bija dubļainā, izskalotā ceļā-gravā. Lejupceļš, ātrums labs, redzu priekšā kritienu, speros mainīt trajektoriju, pats pazaudēju līdzsvaru un nošķūrēju ar sānu gar gravas malu. Rezultātā pāris braucēji mani apdzen, un nācās papildus pasvīst, lai tos atkal panāktu. Otru reizi diezgan muļķīgi, braucam virtenītē pa taku, padzeros no pudeles, un, kamēr lieku pudeli atpakaļ, ričuks jau ir grambās drusku nost no takas. Nu man pampakos stūri jātur abām rokām, garām paiet pāris nesajūsmināti braucēji, līdz ielecu atpakaļ plūsmā. Dumji.

Pirms starta dalījāmies prognozēs par gaidāmajiem rezultātiem. Saku, 50-nieks ir mans mērķis, un, ja tieku 30-niekā, tad mēs dzeram šampanieti. Ar prieku ziņoju, ka dzērām šampanieti--esmu 29. vietā distancē. Gandarījums, ka treniņiem un mocībām trasē ir rezultāts!

Tā, tā, nu jau ir gari sarakstīts. Tiekamies Tukumā!

Tātad... par SEB mačiem šo svētdien Cēsīs. Jā, jā, mana dzīve ir vienkārša, un riteņi ir viena no tās nedaudzajām, vienkāršajām sastāvdaļām.

Hā, jā. Sākumā bija trases iepazīšanās brauciens iepriekšējā nedēļas nogalē. Pa priekšu brauc kvadracikls, tālāk kāds bariņš, 50 varbūt, riteņbraucēju košās drēbītēs. Un vēl ir daži, kas nevar nociesties, un dzenas kvadraciklam pa priekšu. Bija viens onkulis vidējos gados ar krietnu jaudu. Kad viņš pret kalnu uzkurināja, ne es, ne kāds cits viņam līdzi tikt nespēja. Vai nemēģināja. Es mēģināju un nevarēju.

Par sacensību dienu! Iepriekš iesildoties pa Cēsu apkārtes takām teju vai apmaldījos. Līkums, krustojums, līkums, krustojums, līdz startam 20 minūtes, "un ja nu es šobrīd braucu virzienā prom no Cēsīm"? Sāku nervozēt un mīt ātrāk, rezultātā labi iesildījos, haha. Tautas klases starts tika atlikts par 15 minūtēm, tāpēc netrūka laika pastaipīt kaklu starta koridorī un papētīt skūto/neskūto kāju skaitu sev apkārt. Skūto kāju bija vairāk.

Cēsu trase: tautai iemarķēti 48 kilometri, devīgi iekļauti kāpumi un nobraucieni, meža takas, tehniskāki posmi ar smiltīm, izskalojumiem un oranži atzīmētiem akmeņiem. No slapjumiem bija dažas nelielas dubļu zampas un divi mazu upīšu šķērsojumi. Braukšanas sajūtu ziņā šī trase bija lieliska.

Izskalotie nobraucienu līkumi bija noderīgi priekšā braucošo ķeršanai. Patiešām, šajos nobraucienos ķērājam ir priekšrocības: nobraucienā liela ātruma attīstīšanai nav jāpieliek daudz spēka, atsevišķi braucot sanāk labākas trajektorijas, un visa grupa brauc tieši tik lēni, cik tās priekšējais bailīgais braucējs. Ķeršana līdzenumā ir daudz grūtāka un stratēģiski riskantāka.

Man nobraucieni patīk. Tur apvienojas spēka patēriņš, ātruma un paātrinājuma sajūtas, koncentrēšanās, azarts, nogurums, uzticēšanās tehnikai--viss kopā jaudīgā sajūtu kokteilī.  Uzbraucieni, vismaz šajā trasē, arī man patika. Tagad gan grūtības jau ir piemirsušās. Diez vai "patīk" būtu mana pirmā asociācija tobrīd, minot kalnā ar maksimālo pulsu un vienu domu galvā--neļaut priekšā braucošajam no manis attālināties! Kopumā tomēr šķita vieglāk kā Siguldā. Reljefs vairāk izretoja braucējus, nebija tik sīva "plecs pie pleca" cīnīšanās līdz pat finišam. Iefinišēju atkal piecdesmitniekā, par to prieks un gandarījums.

Mājā braucot auto niķojās dzesēšana. Pus-risinājums ir pūst silto gaisu salonā. Bija ij motoram, ij man pašam varen silti.

Piektdien: Burtnieki - Valmiera - Smiltene - Ape - Valka - Valmiera - Burtnieki. 264km.

Treniņiem tas nav vajadzīgs, gribējās vienkārši braukt ilgi un tālu, domāts--darīts. Salīdzinot ar īstu daudzdienu veloceļošanu ar somām un teltīm, šādā vienas dienas braucienā viss ir vienkāršāk. Līdzi vajadzīgas ir tikai pāris remontlietas, telefons un kredītkarte. Nekāda plānošana--tik vien, cik iekš Street View apskatīties ceļu segumus nepazīstamajos posmos. Vidējais ātrums ar neapkrautu šosejas riteni sanāk pieklājīgs, ir daudz laika pārdomām par dzīvi, un vakarā esi mājās.

Kad braucienā pirmo reizi ierodos Valmierā, ir 10AM, un vēl drusku palicis no rīta svaiguma sajūtas, bet diena jau sāk palikt silta. Būs kādreiz jāsaņemas un jāizbrauc pavisam agrā rītā, kad ceļi tukši, pļavās rasa un saule spīd oranži un no sāna.

80-ajā kilometrā caura riepa--nomainu un braucu tik tālāk.

Benzīntankā pie Valkas ir Kolka-kūlīga ainiņa. Divi vīri nesteidzīgi iepērkas. Patiesībā viņi mazāk iepērkas, vairāk koķetē ar dāmu-pārdevēju, kurai tā lieta arī tīri labi patīk. Piestāju, sameklēju monētas pa kabatām un sāku bakstīt telefonā, pēc veiktā ceļa esmu apcerīgā un nesteidzīgā noskaņojumā. Kādā brīdī pārdevēja padzen džekus no lodziņa nost, es nopērku savu kolu un snikeri, šie tūdaļ ir atpakaļ un amizieris turpinās ar jaunu sparu :-)

Netālu no Valmieras apdzenu divus puikas uz krievu vienātruma riteņiem, pēc brīža no aizmugures dzirdu žvadzēšanu--viens no šiem ir mani panācis un virzās garām. Tomātu stādi uz bagāžnieka kratās, pedāļi zib. Es pilnīgi garlaicīgā manierē ignorēju šo provokāciju--man ir savs mērķa pulss un kadence un vairs nav noskaņojums uz dullībām.

Sestdien velo nē.

Svētdien Mazsalacā Vidzemes MTB pirmais posms. Iepriekšējā naktī bija maz gulēts, un nesenā atmiņā vēl garais brauciens, bet, nav ko bremzēt, jāsaņemas un jānobrauc kaut vai treniņam. Kā tad--treniņam--brauciens sākas, un ir azarts, un ir hārdkōrs. Pirmos kilometrus priekšgals brauc kopā. Ātrums nav tik nogalinošs kā SEB startā. Tad sākas meža ceļš ar dubļainām bedrēm un grupa izšķīst. Priekšējie trīs aizmūk, tad tālāk ir 8-10 braucēju grupiņa, kurā esmu arī es. No grupiņas pa laikam kāds atbirst. Divi braucēji no grupiņas priekšgala attālinājušies un es iztērēju diezgan daudz spēka un gribas, lai viņiem pievilktu klāt. Atlikušo sacīksti tā arī nobraucām--trīs braucēji kaut kur priekšā, un 1-2 minūtes tālāk mēs trīs. Lai noturētos līdzi, bija jābrauc uz spēju robežas. Bet, patīkamā kārtā, man tās spējas nebeidzās un nebeidzās :-) Piemēram, kāpumi--līdzenumā var atsēdēt aizvējā, bet kāpumos, es domāju, stiprie un vieglie braucēji mani, erm, vienkārši brutāli izdrāzīs. Bet nekā, augsta kadence un "shut up legs, shut up lungs, shut up heart" un nevienā kāpumā neatkritu.

Iefinišēju piektais (no 50), un, izrādījās, ka savā vecuma grupā esmu pirmais (no 12)--ļoti saldi, nu esmu bijis arī uz pjedestāla, hahā! Mājās braucu ar riteni, sponsoru dāvātā želeju kaste iestūķēta drēbēs, kauss knapi ielīda vidējā muguras kabatā :-)

Citās ziņās... nōō, šis ieraksts ir tikai par riteņiem.

Maniem lojāliem lasītājiem un lasītājām noteikti interesēs, kā veicies vēl vienās velo sacensībās! Vai ne?

Tātad, SEB II posms Siguldā. Lielos vilcienos viss kā ierasts...

Pirmo reizi uz startu stājos pirmajā koridorā. Tas man pašam ir liels WOOOW: neaizsniedzamais pirmais koridors, ar pilnīgi absurdi ātriem un spēcīgiem braucējiem... Un tagad, nereāla sajūta, es nododu koridora taloniņu un ripinos tur iekšā, un stājos viņu bariņā.

Pirms starta mūs filmēja no radiovadāma helikopterīša. Šeit var redzēt. Diezgan iespaidīgi braucēju kolonna izskatās no augšas, vai ne?

Pirmā brauciena pusstunda bija smaga. Pulss uz vai virs anaerobā sliekšņa visu laiku. Redzēju kūleņus  sākuma kilometros. Pats, par laimi, atrados citā grupiņā ceļa otrā malā. Citas avārijas neredzēju un, tfū-tfū, nepiedzīvoju. Nu, komiski kritieni dubļos, bet tādos kaulus parasti nelauž.

Pirmajā grumbuļu nobraucienā paliku bez pudeles. Jutu, ka kaut kas no mana velo atdalās un aizlido sāņus. Pirmā doma, ka lielā želeja no muguras kabatas--bet nē, tā vēl pa kabatu kratās. Otrā doma, ka zemsēdekļa somiņa. Ahtung, ahtung, tajā somiņā ir auto atslēgas. Pārbaudu, nē, somiņa vēl uz vietas. Un tad, dažus kilometrus vēlāk beidzot pamanu--pudeles ar sporta dzērienu vairs nav :-( Kā tad ir braukt bez ūdens? Pirmo stundu nekas, bet tad paliek grūtāk. Pabraukt var, "visas sistēmas strādā", bet var just, ka slāpes sāk ietekmēt sniegumu. Želeju arī neēdu, jo nebūtu to sīrupu ar ko noskalot, un varbūt paliktu tikai sliktāk. Citiem braucējiem, kam lūdzu, arī, vai nu pudeles kritušas, vai jau tukšas. Vai arī izskatījos vēl gana bīstams sāncensis un nosprieda necienāt ;-)

Praktiski visu braucienu atsēdēju kādā grupā, aiz kādas muguras. Pāris reizes mēģināju pastrādāt arī, bet, hmmm, ja atsēžot ir anaeroba slodze, tad vēl palielināt slodzi lai vilktu... tas tā nestrādā :-) Vienīgais prieciņš, un to vienmēr ir vērts atcerēties--visiem ir grūti. Visi nogurst. 5km pirms finiša grupiņa vairs nebrauca tādā dēmonu ātrumā kā pirmo stundu. Kad man gadījās šaurās vietās atpalikt, spēju pievilkt klāt.

Nofinišēju, un, knapi, bet esmu noturējies 50-niekā--yeaaah! Pain is temporary, maucam tālāk! Mērķis šai sezonai: noturēt pašreizējo rezultātu līmeni.

PS. 2006. gada SEB Siguldas posms bija manas pirmās sacensības. Interesanti tagad palasīt un salīdzināt :-)

Cieši gaidīju SEBu, Latvijas "kas ir kas starp riteņbraucējiem" sacensību seriālu, lai liktu lietā pa ziemu un pavasari sastrādāto un sagādāto.

Sacensību rītā Cēsīs laiciņš silts un saulains, saņemu aploksni ar numuriem, velku īso formu, Maxim teltī saņemu pulverīti savā ūdens pudelē un divas želejas. Šķiet, tur, rindā stāvot, dzirdēju sarunu, ka jāvelkot garā forma, arī garās bikses, un vispār termoveļa laikam arī. Nūū, salīgi ļaudis gan, kārtīgi minoties taču auksti nevarēs būt :-) Tālāk dodos iesildīties, un daru pēc Reiņa ieteikuma, sākumā kādas 10 minūtes mierīgā tempā, un tad īsus sprintus, lai muskuļi ir gatavi anaerobam bliezienam tūlīt pēc starta.

Savā III koridorā eju iekšā kolīdz tas atveras, lai būtu pie lentes. Stratēģiski nostājos kreisajā sānā, lai pirmajos līkumos es būtu braucēju plūsmas ārmalā. Šeit man apkārt divriteņi kā konfektes: karbons un XTR, kur vien skatu met.

"Viena minūte līdz startam!" un es redzu, kā pulss tūlīt palecas par sešiem sitieniem ne no kā. Daudz, daudz adrenalīna.

Trasē daudz apkārt skatīties nepaguvu. Visu laiku fokuss uz noturēšanos līdzi priekšā braucējam, un jāuzpasē, vai grupiņa neplīst pušu, un gar sāniem jāpēta trajektoriju, un pa laikam ātrs skatiens velokompī pēc pulsa--šausmas visu laiku tur bija redzamas. Vidējais pulss 184.

Trasē vienkārši, "tīri" braucot apdzinu pavisam nedaudzus braucējus. Apdzīšanas gadījās reizēs, kad kāds priekšā braucošais zaudēja ātrumu dubļos vai apmeta kūleni vai kājā krampi dabūja. Tātad, uz tehnikas un citu neveiksmju rēķina nevis sava nevaldāmā spēka dēļ tiku uz priekšu.

Vienā momentā man sacensības gandrīz beidzās: iesāņus priekšā braucošais griež sāņus, viņa riteņa aizmugurējais pārslēdzējs aizķēra mana priekšējā rata spieķus. Baisa strinkš skaņa, bet spieķi ir veseli.

Kad jau braucām caur Valmieru, jutos samērā dzīvs: ceļgali nesāp, riteni krūmos sviest vēl negribas, un finišs jau gandrīz ar roku sasniedzams. Pēdējais rāviens īsā kalniņā pie finiša, un gatavs, ūdens pudele, pirmā atsildīšanās kamēr pulss kaut cik nokrīt, zupiņa, ar auto mājās, ilgāks lēnīgs atsildīšanās brauciens.

Kaut kad pēc finiša pienāca īsziņa ar provizoriskiem rezultātiem! Tie vēstī, ka esmu distanci veicis 1 stundā 32 minūtēs, kas mani ierindo 43. vietā distancē un 28. vietā grupā. Verī nais!

Uz nākamajām sacensībām šot to būs jāpadara ritenim. Rokturu gumijas noteikti vajadzēs nomainīt. Pašreizējās ir nesimetriskas ar izciļņiem delnas atbalstam un neturas uz vietas, brauciena laikā gumijas ap savu asi aprotēja pāris reizes un dažās pozīcijās, kad izciļņi uz augšu, ir pavisam neērti.

Šādi mans brauciens izskatās Endomondo.

Pagaidām esmu nomedījis šādu vienu bildi no starta. Bildes izcelsme redzama pašā bildē.

Brauciens apkārt Rodas salai bija, un bija veiksmīgs. Tehniskie dati šeit. Braucām miermīlīgā tempā, vējš mūs pārmēru nemocīja. Trīs ceturtdaļas maršruta bija jau iepriekš brauktas, atlikušajā ceturtdaļā ietilpa mežonīgs nobrauciens pa asfalta virāžām, tas bija ko vērts! Gandrīz vai gribas uz dienu izīrēt moci un izbaudīt tos līkumus vēlreiz un vēlreiz un vēlreiz. Pieredzējušie stāsta, ka uzbraukšana tajā kalnā pa mūsu nobrauciena pusi ir 1,5 stundas lielu mocību.

Nākamās dienas pēc garā brauciena delikāta apiešanās ar sēžamvietu. Bet nu minam tāpat...

Sarunās arvien biežāk tiek pieminēta "kalna diena". Tas būs svētdien--uzbrauksim augšā un sitīsim olas. Vēl arī svētdien salā notikšot šosejas velo sacensības 180km garumā--varbūt no kalna gala varēsim redzēt un vērot :-)

Reku bildīte no šovakara izbrauciena augstākā punkta:

Mums ir šobrīd padomā divi ievērojami izaicinājumi:

• apbraukt apkārt salai (200km un gan jau kādi 2000 augstuma metri)
• uzbraukt augstākajā kalnā (~1200m, grants)

Pirmo ir iecerēts veikt jau rītdien, ja ceļgali un muskuļi un asinsvadi un pārējās iesaistītās puses ziņos pilnu kaujas gatavību.

Ar kultūras baudīšanu šoreiz ir knapāk--visas domas uz pedāļu mīšanu. Ak, bet mums ir daudz apelsīnu un mandarīnu, jo ir izzinātas vietas, kur tos dabūt, un organizējas speciāli vākšanas braucieni, un biedri blakus istabiņā ir pat pagādājuši sulu spiedi.