Esmu Rodas salā Grieķijā, Līvānu velokluba rīkotā treniņnometnē. Šeit ir silts un saulains un man patīk!
Riteņus ņēmām līdzi lidmašīnā, iepakotus kartona kastēs. Pakojoties man bija ko papūlēties, lai savu jauno riteni ar 29 collu ratiem iemānītu 26 collu riteņa kastē. Galvenā ķeza ir ar ratiem un bremžu rotoriem. Kastes svara limits ir 30kg, tāpēc tajā varēju sapakot arī velo drēbes, remonta lietas, rezerves dakšu u.c.
Otrā galā kastes ieradās diezgan pabružātas, ar jauniem caurumiem un buktēm. Vienam kolēģim salauzta dakša, vienam norauta hidraulisko bremžu šļauciņa, man bija sēdeklis šķībs un no sliedītēm gandrīz nomaucies--es domāju un nevaru saprast, kas kastei ir darīts, ka tā varēja notikt. Šo skādi, par laimi, varēju viegli salabot, padauzot sēdekli pret zemi :-)
Kā te izskatās, --mājas lielākoties bez jumtiem, mazmašīnītes vai arī nobružāti 30-gadīgi pikapi, cilvēki smaidīgi, māj un sveicina. Pārsvarā akmeņaina ainava, bet zaļuma drusku vairāk, kā gadījās redzēt Maltā.
Ar braukšanu pirmās trīs dienas iet sekmīgi, veicam gan pieklājīgus attāluma kilometrus, gan augstuma metrus. Pirmās divas dienas braucām pa asfaltu, šodien sanāca arī nobraukt uz šķembu ceļiem un takām--lieliski, lieliski, lieliski.
Reku dažas bildes no telefona--
riteņu kastes pie Kauņas lidostas
šādi forši grants ceļi bija šodien! Jaudīgs augšup ceļš un tad lēzens lejup--ļoti patika
Šodien radās iedvesma skatīt izejamās drēbītes. Īsti nav iekāriena ģērbties ražotāju reklāmās. Un komandu formās (nu tur HTC Highroad, Rabobank, Astana, mūsu pašu delfīni uttttt), tas būtu ģeķīgi. Ja vien neradīsies kāds specplāns, vajag neitrālas, bet smukas drēbes.
actionsports.de un bike-discount.de un chainreactioncycles.co.uk nekas tā ļoti aci nepiesēja. Tagad rakājos pa ebay. Ja meklē "cycling jersey bib shorts", tad atrod saskaņotas formas. Tās gan gandrīz visas ir komandu formas. Ja būtu jāizvēlas, varētu moš Team McDonalds! Yeeaah! Mēs ēdam burgeri un minam! Yeeeaah! Vai arī, piemēram, Kung Fu Panda.
Bet, ja nopietnāk, domāju par kaut ko pamatā baltu ar maziem tumšākas krāsas elementiem un bez lieliem uzrakstiem. Ej nu saproti, cik tas jēdzīgi dabā izskatīsies. Pirms sūtīt drēbes, droši vien jāfinalizē divriteņa izvēle, un jāpastaigā pa veikaliem paspogulēties un saprast, kuras krāsas uz auguma kā izskatās. Un tad vajadzēs pieskaņot ķiveri un brilles un apavus, protams. Un tad pēc tam man nekam citam naudas nebūs, un es uz vecrīgu iešu velodrēbēs, haha.
PS. Šis ir mans treniņu setups, šobrīd (un labie darbi nonāk šeit):
Vai, šodien bija vis-kaut-kas. Agrā rītā Depo sapirku šādas labas lietas: trubu, kabeli, grunts-krāsas-lakas baloniņus, smilšpapīru. Ilgi pētīju Depo LED spuldzes un secināju, ka piedāvājums pagalam štruntīgs.
Tad es gāju Maximā, un kabeļa rullis manā somā cēla trauksmi pretzagļu vārtiņos, un tā man gadījās paviesoties Maximas sargu skabūzī arī.
Mašīnai nomainīja svečvadus un atsperes aizmugurē. Tagad jau iet gandrīz ciešami, un elektriķis šķobījās un teica, ka nekas tāds nepareizs acīs nelecot, tādi jau tie boxer motori esot--bubinātāji--lai es braucot tik tālāk, līdz vainas uzskatāmāk lien ārā. Plānošu izpūtēju veču apciemojumu, jo, man rādās, zem motora kaut ko drusku pūš garām--redzēs, kā tad būs.
Atgriežoties mājās, es ielīdu akā un tēloju santehniķi. Satriecošā kārtā, šoreiz tas nebeidzās, kā varētu gaidīt, ar īstā santehniķa izsaukumu: ar neatlaidību, skavām un trubu lentīti izdevās likvidēt pilēšanu. Tagad sūknis retāk slēgsies iekšā un taupīsies elektrība!
Un vakarā minos uz ruļļa, ruļļ-sezona ir kārtīgi iesākusies.
Mūs apciemoja vectēva brālis. Viņš bagāžniekā bija mums atvedis kaut ko pavisam īpašu. Metināmo aparātu. YEEAAAH!
Vectēva brālis ir elektriķis, un viņš vēl nebija paguvis daudz kafiju un kliņģeri baudīt, kad es ķēros pie lietas--kāpēc krāns sit pa pirkstiem, kad veļasmašīna strādā? Pēc pavingrošanas ar vadiņiem un testeri, ir noskaidrots, kas un kā jāsavieno, lai veļasmašīnai būtu pienācīgs zemējums.
Krišs taisa priekšnamā plauktiņus. Es krāmējos pa šķūni, vācu ārā krāmus, un aizkrāmējos līdz vecajiem riteņiem. Diezgan bēdīgs skats, no daža tikai rāmis vien palicis. Bet, rau, vienu sakombinēju līdz braucamam stāvoklim. Būtu vēl jāpiespieķo rati, vienam pedālim gultņi ir pagalam, sēdeklis pusizjucis un ar smieklīgi īsu stuti, un pavisam smalki būtu apstrādāt rūsu un uzpūst jaunu krāsu. Bet--ripo!
... apmēram šāda bija Astras ideja šī gada pavasarī. Mēs to realizējām, un šeit dažas piezīmes, kā mums klājās.
Aprīlī ķēros pie A kategorijas kārtošanas, maijā bez īpašiem sarežģījumiem to nokārtoju. Šķiet, jūlijā nopirkām lidmašīnas biļetes oktobrim, lai datumi būtu nofiksēti, un brauciens kļūtu pavisam īsts. Par galamērķi izraudzījām Seviļu Spānijā, pēc internātā izlasītām vilinošām lietām (pirmais teikums: Spain is motorcycle rider's heaven). Vispār to mājaslapu izlasīju no viena gala līdz otram un ielāgoju dažādus noderīgus sīkumus par ceļošanu, braukšanu kalnos, braukšanu divatā.
Pāris nedēļas pirms ceļojuma datumiem sūtīju vēstulītes motociklu nomām Seviļā un Malagā--daudzām. Saprotama prasība motocikla izīrēšanai ir 1-3 gadu stāžs, kura man vēl nav. Spriedām, ja nedabūsim motociklu, arī nekas--dzīvosim pa pilsētām un dūšīgi baudīsim sangriju. Par laimi, viena noma atradās, kas, pēc papildinformācijas par manu Latvijas braucamo, piekrita moci izīrēt. Rezervēju Suzuki V-Strom, šis mocis vikipēdijā kategorizēts kā "Sport Enduro Tourer". Izmaksas: 86Eur dienā, 1000Eur drošības nauda. Mums paredzētas trīs dienas.
Pāris dienas pirms ceļojuma Google kartēs iebakstu maršrutu: izvēlos nelielus ceļus pa kalnainām vietām (laba ceļa pazīme: kartē izskatās kā maza upīte, līkums pie līkuma). Katrai dienai plānoju apmēram 200 kilometrus. Tas it kā nav daudz, bet jāņem vērā, ka pa šiem ceļiem ātri pabraukt nevarēs.
View Spānija in a larger map Kad maršruts izlemts, ar booking.com rezervējam naktsmītnes paredzamajās nakšņošanas pilsētās. Ielādēju telefonā viesnīcu un būtiskāko pagrieziena punktu koordinātes. Somas kravāt ir sarežģīti. Pirmkārt, daudz līdzi paņemt nevaram, jo motociklam tikai viena bagāžas kaste. Otrkārt, Spānijas pilsētās prognozē 28-34 grādus, bet augstāk kalnos un vējā var būt krietni vēsāks. Kredītkarte un peldkostīms ir pašsaprotamas līdzi ņemamas lietas, bet pārējās izvēlēties grūtāk.
Pienāk 6. oktobris un mūsu ceļojums sākas. Es beidzot atrodu savu kopš pavasara pazudušo kabatas nazi--tas notiek Rīgas lidostā drošības kontrolē. Pirmajā naktī bomžojam Bergamo lidostā Itālijā. Lielveikala vīns un uzkodas, scēnisks placītis skrejceļa galā, kur lidmašīnas pāri galvai laižas, bija tīri jauki.
7. oktobris, Seviļā ir karsts. Pa dienu skatām pilsētu, iedegam par spīti pretiedeguma krēmam, ik pa brīdim atspirdzināmies un brīnāmies par nelielo alus glāžu izmēru. Vēlāk nāk zināms, ka glāzes mazas, lai alus nepagūtu sasilt. Vakarā ar vilcienu (160km/h baby!) ierodamies Malagā, kur mūs sagaida caur CouchSurfing atrasts vietējais--Pablo. Viņš ir divas reizes bijis Latvijā, un ir sabiedrisks un patīkams cilvēks. Pavadām vakaru pilsētā ēdot un dzerot un socializējot, un hostelī pie miera esam jau krietni pāri pusnaktij. 8. oktobra priekšpusdienā tiekam pie moča. Parakstām papīrus, saņemam atslēgas un ķiveres, brītiņš nomierināties un dziļi ievilkt elpu.... un brauciens sākas--tagad pa īstam! Esam vienojušies, ka plānā nebūs ievērojamas vietas, muzeji, tūrisma apskates objekti. Būs braukšana, daudz braukšana, un dabasskati. Es tā vēlos, un Astra par laimi ir ar mieru. Pirmās dienas ceļi ir lieliski. Es braucu piesardzīgi, ōpīš-stilā, jo jāpierod--visu pamazām. Pirmā un vienīgā "close call" situācija atgadās jau pēc pirmajiem 50 nobrauktiem kilometriem. Esam piestājuši kalnaina ceļa skatu laukumiņā, esam sabildējušies un uzvilkuši siltākas drēbes. Laiks griezt atpakaļ uz ceļa. Apskatos, ka ceļš abos virzienos tukšs un lēnītēm griežu virsū. Tad no aizmugures atskan taurēšana un mirkli vēlāk mums tuvu gar labo pusi pašaujas garām cits moto braucējs. Mācība, ka manevrus nevar vilkt garumā. Iestājoties vakaram ierodamies Antekerā, atrodam viesnīcu. Viesnīcnieks, kas runā tikai spāniski, mums gluži labi izstāsta visu stāstāmo, tai skaitā netriviālo ceļu līdz viesnīcas autostāvvietai. Kā iepriekš lasīts, angļu valodu te saprot reti. Bet tas mums daudz netraucē, jo zinām kā spāniski ir ūdens, alus, vīns, tapas un "mans motocikls ir sasplīsis", daudz var pateikt un noprast arī no žestiem. Vakariņas, sangria!
9. oktobris--uzpildām bāku un brauciens turpinās! Jauki ceļi līdz Velez-Malagai, šajā posmā arī atrodam vienu ģeo kastīti, ieturam pusdienas no brokastīs neapēstā, un Astra izpeldas ezerā. No Velez-Malagas braucam pa vidēja lieluma ceļu gar jūru, redzam piemīlīgas, klinšu ieskautas pludmales ar pāris cilvēkiem tajās. Nav acīmredzami, kā uz tām lejā nokļūt. Pēc zināmas meklēšanas un neveiksmīgiem mēģinājumiem (pilnas autostāvvietas + suvenīru tirgotavas + daudz daudz tūristu + neviens nepeldas) atrodam tukšu pludmali, un izpeldamies. Pēc siltā ūdens karstajā saulē ir visnotaļ jocīgi vilkt atpakaļ mugurā biezās drēbes un likt ap kaklu šalli. Iestājoties vakaram, ierodamies Granādā un dodamies uz rezervēto kempingu. Kad tas jau gandrīz sasniegts, beidzas telefona baterija un paliekam bez navigācijas. Par laimi, esam jau tik tuvu, ka kempingu drīz izdodas atrast pēc adreses. Vakariņas, sangria. 10. oktobris--taisām izņēmumu attiecībā uz muzejiem. Granādā ir slavens cietoksnis-pils-muzejs Alhambra, par kuru mums teikts, ka to noteikti-noteikti jāredz. Deviņos rītā ierodoties Alhambrā izrādās, ka biļetes līdz diviem ir izpirkas, un pēc diviem palikušas vairs tikai 50 biļetes. Tā nu apmierināmies no iespaidīgās Alhambras redzējuši tikai iespaidīgas autostāvvietu platības un iespaidīgo rindu uz biļešu kasi. Tālāk mūsu ceļā ir mazas pilsētiņas, daudz olīvju plantāciju, gabaliņš autošosejas Malagas virzienā. Ir pēcpusdiena, no gandrīz trim ar braukšanu piepildītām dienām ir jau patīkams gurdenums, un domas virzās uz viesnīcu, ..., un izbeidzas navigācija. Tālākās stundas pavadām maldoties Malagas apkārtnē, pa nepareizi izraudzītām norādes zīmēm pamanamos iestūrēt arī līdz Malagas centram. Pirmdienas novakare, sastrēgumi. Iedomājies, ar nepierastu transportlīdzekli pēcpusdienā pie Brīvības pieminekļa, tev vajag nokļūt uz Vecāķiem, tu pilsētā neorientējies un virzieni sāk sajukt--diezgan stresaini. Īsumā, nieka trīs stundās vajadzīgo kūrortpilsētiņu atradām, navigācija atdzīvojās, un līdz ar tumsu arī viesnīca atradās. Lielas vakariņas, sangria! 11. oktobrī esam laicīgi uz kājām, pēdējo reizi uzpildām bāku, un aizvizināmies uz moču īri. Ir minūtes pirms deviņiem, bet pilsēta tikai mostas: cilvēku maz, satiksmes maz, kāds sētnieks skalo ielu... Atdodam moci, saņemam noglabāto somu ar pirms brauciena noglabātām mantām, un sākas atpakaļceļš: vilciens uz Malagu, vilciens uz Seviļu, autobuss uz lidostu, lidmašīna uz Skavstu, nakts Skavstas lidostā (šoreiz viesnīcā), lidmašīna uz Rīgu. Tad autobuss uz centru, autobuss uz Valmieru, auto uz Burtniekiem, un brauciens uz siltajām zemēm ir noslēdzies.
Rezumējot, Spānijā ir forši. Un braukt ar moci ir forši. Un braukt ar moci Spānijā ir superforši.
Sākumā dažas atmiņas par SEB šīs sezonas pēdējo posmu, kas notika pirms divām nedēļām Siguldā. Tātad: starta zonā skanēja ekskluzīvi Normunds Rutulis. "Cāļus skaita rudenī" dzirdēju trīs reizes: sporta un tautas startos, un vienu reizi pa vidu. Tas laikam mājiens, ka ir rudens, un pēc šī posma būs kopvērtējums--cāļi būs saskaitīti. Kad līdz sporta startam vien pāris minūtes, varēju būt noderīgs--uzpumpēju kādam steidzīgam braucējam riepu.
Pats brauciens bija āāā-ātrs un īīīī-intensīvs. Gandrīz visu laiku biju aizvējā, bet arī aizvējā noturēties vajadzēja daudz spēka un piespiešanās. Diezgan labi sanāca finiša Siguldas kalns. Kalna sākumā piemeklēju pārnesumu un kadenci, un tādu turēju visu kalnu. Pirmajā trešdaļā mani apsteidza daži braucēji, vidējā trešdaļā viņi no manis neattālinājās, bet pēdējā trešdaļā es panācu un apsteidzu viņus un vēl dažus!
Rezultātā 135. vieta distancē, un 74. grupā. Dienu vainagoja rudenīga talka un lieliska pirts.
(Viens trases gabaliņš bija kārtīgi dubļains, par bildi paldies plasma-power.lv)
SEB sezonas noslēgšanās noved pie pārdomām par tālākiem plāniem. Bīdīties tālāk pa rezultātiem uz augšu? Līdz augšai jau netikšu, tad nu--cik tālu? Jo tālāk, jo mazāk paliek izklaides, treniņi ir kā darbs. Vai varbūt palikt pašreizējā treniņu nopietnības un rezultātu līmenī? Virzoties uz augšu, prasīsies arī labāku riteni. Bet vismaz šobrīd varu iedomāties dažādus tīkamākus veidus, kā izlietot 1000Ls, --orientējoša atbilstoša riteņa cena. Būs pa ziemu ko domāt.
Tagad svaigas atmiņas no Haanjas. Haanja 100 ir 100 kilometri ("īsā" distance, mana izvēle) vai 100 jūdzes (garā distance) pa mežiem un pļavām un pauguriem. Zinātāji stāsta, ka lietainos rudeņos trase ir dubļaina un smaga.
Nokļūšana uz sacensībām sanāca raita un veiksmīga. Automašīnā biju es un manas divas līdzjutējas Katrīna un Māra, kā arī trīs divriteņi bagāžniekā. Izbraucām sešos no Burtniekiem, un dažas minūtes pāri astoņiem jau bijām sacensību vietā, Hotel Kubija, pie Võru pilsētiņas Igaunijā. Līdz startam pulksten deviņos tieši pietika laika salikt divriteņus, saņemt numuru, saģērbties un iekārtoties starta koridorā. Koridoru sistēma bija tāda, ka katrs pats izvēlas savu vietu, es izvēlējos ieeju ar uzrakstu "Not so tough ones".
Brauciena pirmie divdesmit kilometri ir samērā lēni. Daudz singletrack, braucēji vēl nav izretojušies, virzamies cienīgi lēnīgā virtenītē. Tālredzīgie braucēji netrako, un apdzīšanas iespējas arī īpaši necenšas izmantot. Apkārt nereti dzirdu latviešu valodu un redzu latviešu formas. Pārmijam vārdus, ka ir nepierasti braukt sacensības šādā nesacensību ātrumā. Pēc stundas braukšanas apēdu pirmo želeju, ceļš priekšā bieži ir brīvs--temps paša rokās. Tālākie 60 kilometri ir pa takām, reizēm kāds grants ceļa posms, diezgan bieži kāds kāpums, kāds tehnisks posms. Dubļu maz, kājas nesamērcēju.
Bija četri ēdināšanas punkti. Iespēja uzpildīt pudeli ar ūdeni vai enerģijas dzērienu, un dažādas ēdamlietas. Piemēram: sālīti gurķīši! Makaroni ar desiņām! Ēdināšanas punktos lieki nekavējos, pudele pilna, pāris saujas ēdamā aprītas, aiziet tālāk. Jo, tomēr, sacensības taču. Tuvu spēku robežām gan arī nedzinos, braucu ar domu izmēģināt un izbaudīt. Nogurums sakrājās tik un tā, un priecājos, ka pēdējos 20 kilometros ir pārsvarā vienkārši braucamas ātras grantis.
Ātros posmus braucām mainoties pāros un trijniekos. Vienu reizi pārinieks man kaut ko sāka teikt igauniski, man nācās atbildēt "sorry, don't understand". Pa laikam saņemu arī uzmundrinājuma saucienu no skatītājiem, ko nesaprotu, bet tie uzmundrina tāpat. Kādā kāpumā, kur daži minas un daži stumj, viens no minējiem sauc "braucam, braucam, braucam!" Kāds cits vaicā "što eto značit--braucam?" un es viņam paskaidroju. Kāpums paliek stāvāks un saucējam paliek grūtāk. Tagad iepriekšējais vaicātājs viņam saka, blakus ejot: "braucam, braucam!"
Pēdējie pāris kilometri ir pa asfaltētu celiņu, ik pa kilometram ir plāksnītes ar uzmundrinājumiem ("still alive?", "just a little bit more..." un tā), ātrums liels un līkumos ap laternu stabiem ir lieli polsteri. Nez, tas rēķinoties, ka kāds braucējs var finiša kilometros noģībt un trāpīt stabā? Un tad ir finišs. Ūdens, atsildīšanās, riteņi mašīnā, atpakaļceļš bez atgadījumiem. Vakara izskaņā pilnīgi neplānoti--pirts!
Mans finiša laiks 6 stundas 21 minūte, kas mani ierindo 158. vietā no 437 finišētājiem manā distancē. Solīto dubļu nebija, bet bija kaut kas jauns, bija interesanti, diezgan nogurdinoši (nākamā dienā pēc sacensībām vēl joprojām stīvs, līdzīgi kā pēc 24H), un kopumā noteikti patika!
Bildes vēl nav atradušās, bildes vietā iedomājies dzeltenu kļavas lapu.
* tās ir lielākās velo sacensības Latvijā pēc dalībnieku skaita (kopā ap 4 tūkstošiem braucēju) * šajā sezonā tās ir vienīgās šosejas sacensības, kurās piedalos * šogad Vienības brauciens sakrita ar manu dzimšanas dienu!
Šosejas ritenim gandrīz nekādu sagatavošanu nevajadzēja: tam detaļas dilst un lūzt daudz retāk kā MTB, interesanti gan! Riepas gan vajadzēja jaunas--esošās bija brauktas jau divas pilnas sezonas, un nodilums bija jau visai ievērojams. Vēl notīrīju sakrājušos netīrumus no rāmja, ar otu un benzīnu dabūju ķēdi spīdošu, gatavs!
No trīs piedāvātajām distancēm: 101km šoseja, 37km šoseja vai 44km MTB izvēlējos braukt garo šoseju. Ņemot vērā ievērojamo dalības maksu, ceļu uz Siguldu, un vēlmi pamīt pedāļus, 37km šoseja šķita par īsu. Šajā sacensībā man nav lielu ambīciju uz rezultātu, galvenais prieciņš ir pabraukt vienā distancē ar īstiem sportistiem.
Sacensību notikumos daudz līdzības kā pagājušo gadu: tā pati trase, tas pats ritenis un tās pašas drēbes, Siguldā auto novietoju tajā pašā stāvvietā, braucienā no pamatgrupas izkritu atkal Cēsīs, atpakaļ līdz Siguldai padsmit cilvēku grupiņā, un, arī šoreiz bija grūti. Jā, bija faking grūti. No malas izskatās, ka braucēji spēlē šahu, ar visādām stratēģijām un viltībām un visu ko. Tā arī ir, bet vienlaicīgi ir arī milzīga slodze un gribasspēka sasprindzinājums--neatslābt, nepadoties, neļaut attālumam no priekšā braucošā palielināties. Ja pirmajā brauciena trešdaļā es jutos samērā labi (slodze tāda, ka pļāpāt nevarētu, bet var turēt), tad trešajā trešdaļā domas grozījās ap "izturēt". Cik no priekšā redzamajām mugurām manīju, mūsu grupā kādi seši cilvēki, es to starpā, cirkulēja priekšgalā, ik pa pārsimts metriem mainoties, pārējie atsēž aizmugurē.
(Jā, vīri, meitene priekšgalā! Par bildi paldies Linardam Veidem)
Rezultāti: iefinišēju 2 stundās, 30 minūtēs--mani līdz šim ātrākie 100 kilometri, bet tas, protams, ir visas grupas nopelns. Vidējais ātrums bijis 40,3 km/h. Par to ir sanākusi 93. vieta no 156 distancē, un esmu 35. no 51 savā vecuma grupā.
No šiem skaitļiem nevajag sabīties! Ja Tev patīk braukt ar velo un gribas izmēģināt braukt sacensībās, Vienības brauciens ir pašā labumā "pirmajai reizei". Tautas distancēs ir daudz dalībnieku, pozitīvs noskaņojums, priekšējie brauc sportiski, bet tālākie brauc izbaudot. Tur ir uzņēmumu komandas, veselas ģimenes ar bērniem piekabēs, ir frīkbaiki, bildēs ir braucējs salaveča tērpā un tā tālāk :-) Pie siguldnieka spēlē orķestris, finišā katram dod medaļu, ūdens, putra un saldējums un tusiņš.
24h sacensību formāts: sacensības notiek apmēram 24 stundas, brauc apļus, uzvar dalībnieks ar lielāko nobraukto apļu skaitu. Pēc kārtējā apļa pabeigšanas un nākamā sākšanas var doties "tehniskajā zonā" atpūsties, paēst, pielabot braucamo utml. Vērtēšana vīriešu solo, sieviešu solo, vīriešu pāru, jaukto pāru, vīriešu četrinieku un jaukto četrinieku klasēs. Pāru un četrinieku gadījumā aplī vienlaicīgi atrodas viens komandas dalībnieks, un komandai ir brīva izvēle, kādā secībā un cik bieži dalībnieki viens otru nomaina.
Mani uz šīm sacensībām vilināja izturības pārbaudījums--pieteicos vīriešu solo klasē. Līdzi ņemšanai sagatavoju kasti ar dažādām ēdamlietām, kasti ar velo remonta piederumiem, velodrēbes, lietus drēbes un ikdienas drēbes. Ritenim servisā apkopa pakaļējo rumbu un atjaunoja pienācīgu bremžu un pārslēdzēju darbību pēc Tukuma dubļiem. Rezervei līdzi ņēmu arī brāļa Corratec riteni un māsas Corratec riteņa pakaļējo ratu. Ļoti noderēja līdzi ņemamo mantu saraksts, bez tā regulāras caurskatīšanas diezgan droši kaut kas būtu palicis mājās.
Šādās sacensībās būtu grūti bez atbalsta komandas. Mani uz un no sacensībām aizšoferēja, ēdamo un uzpildītas ūdens pudeles padeva, lukturīšu baterijas mainīja, un visādi citādi atbalstīja māmiņa--liels paldies viņai par to.
Manam "īstajam" divritenim sanāca servisā aizkavēties līdz pat sacensību pirmās dienas rītam, tāpēc norises vietā ieradāmies gandrīz pēdējā brīdī. Tik vien paspēju, kā piestiprināt numurus un saģērbties, kā jau bija laiks stāties uz startu plkst. 12:00. Tālāk progammā: riņķošana pa trasi diennakts garumā ar īsākām un garākām pauzītēm starp apļiem.
12 km garais aplis ir grūts, bet interesants. Ar garākiem līkumainiem nobraucieniem, ar īsiem un stāviem nobraucieniem, ar dubļainiem uzbraucieniem un dažās vietās viltīgām slīpām saknēm pāri takai. Samērīts, ka katrā aplī bijis jāpieveic 215-220 augstuma metrus. Viss paliek vēl interesantāk iestājoties tumsai...
Pirmo apli nobraucu gandrīz SEB režīmā, katrs nākamais aplis kļūst par dažām minūtēm lēnāks. Pirmajā aplī arī konstatēju, ka ir vairākas dubļu vietas, kurās ar semislick riepu aizmugurē ir krietni jāpapūlas.
Ceturtajā aplī pirmo un vienīgo reizi kritu. Netālu no finiša, ātrā līkumu un traplīnu sērijā klasiski piebremzēju ar priekšējām bremzēm pagriezienā un ... nuja, viena roka un viens ceļgals dubļains. Bremzēju ar priekšējām, jo aizmugurējās vēlējos pietaupīt tumsai un patiesi kritiskiem gadījumiem.
Pirmos sešus apļus nobraucu bez pauzēm. Pēc sestā apļa ritenim pakaļējo ratu nomainīju uz rezerves ratu, kura riepai lielāks protektors. Ap pulksten astoņiem vakarā piestiprināju gaismas.
Pienākot pusnaktij biju pieveicis 12 apļus un jutos jau diezgan saguris. Tāda spēka, ar ko kāpumos "spridzināt", vairs nebija un es katrā stāvākā kalniņā vilkos augšup ar 1-1 pārnesumu. Nobraucieni gan vēl aizvien bija tikpat ātri, kā sākumā, vai pat ātrāki--braucot tos vēl un vēlreiz, pamazām ielāgojas vietas, kur var atļauties bremzēt mazāk vai vispār nebremzēt, un tomēr "ierakstīties" līkumā (un arī nākamajā līkumā!)
Jau braucot pa tumsu, sadzirdu sev pazīstamu pst-pst-pst-pst skaņu, un tūdaļ stājos nost skatīt cēloni. Aizdomas apstiprinās, priekšējās bremzes ir pārvīlējušas riepas sānu un no tā jau spiežas ārā kameras bumbulis. Bumbulim katrā rata apgriezienā pieskaras bremžu klucis un rodas raksturīgā pst-pst-pst skaņa. Attaisu priekšējās bremzes vaļā, un atlikušo apli nobraucu ar vāji strādājošām pakaļējām. Tehniskajā zonā priekšējo ratu nomainu un pārliecinos, ka bremzes riepai nevar pieskarties.
Pulksten piecos no rīta ir veikti 15 apļi, un pēc kārtējās atpūtas pauzes izlienot no mašīnas ir jau visai grūti saņemties kāpt atkal virsū uz riteņa. Māmiņa arī šajā brīdī nav labs treneris--"bet vai tu patiešām vēl gribi braukt?", uz ko es godīgi atbildu, ka negribās gan it nemaz. Tā nu, brīdis svārstīšanās, un tiek nolemts nedaudz pagulēt. Caurā miegā dzirdu komentētāja balsi, kas pa laikam vēsta, ka kāds solo braucējs uzsāk savu kārtējo apli...
Pulksten deviņos esmu augšā un jūtos iepriecinoši mundrs! Muskuļi nesāp. Dibens sāp, mugura sāp un ceļgalu saites sāp. Nobraucu sešpadsmito apli, pēc kura man gribot-negribot jābrauc vēl septiņpadsmito, lai finiša laiks būtu robežās starp 11:00 un 13:00. Pudelē ūdeni nomaina kola; pirmo reizi sacensību laikā un pirmo reizi vispār savā karjerā iesūcu divas želejas, un dodos aplī. Pēc 17. apļa varētu mest mieru, bet starts vēl ir atvērts, enerģija ir atradusies, un es dodos 18. aplī, spēkus vairs netaupu it nemaz, un pieveicu šo apli salīdzinoši labā laikā.
Dubļu noskalošana, pārģērbšanās, mantības sarūmēšana atpakaļ mašīnā. Apbalvošana, kurā izturīgākie tiek pie medaļām, bet visi tiek pie piemiņas diplomiem, krekliem un suvenīriem. Man ir sanākusi 7. vieta no 22, ar 18 veiktiem apļiem jeb 226,80 kilometriem un trasē pavadītām 17 stundām, 26 minūtēm.
Bija labi. Nākamgad vēlēšos piedalīties atkal. Paldies organizatoriem, visiem pārējiem braucējiem un atbalsta komandām par lieliskiem MTB
svētkiem.
Sacensību lapa ar nolikumu, detalizētiem rezultātiem, utt.: velo24.lv
Pirmssacensību nedēļā nesanāca izbraukt nevienu treniņu. Darbi-darbi-darbi! Tiesa arī gan, kalnu ritenim bija nolauzts aizmugurējais pārslēdzējs pa meža biežņu dauzoties, un uz šosejas braukšanu slapjā un drēgnā laikā nepavisam nekārojās. Bija tikai brauciens ar draugiem ļoti relaksētā tūrisma režīmā, un ļoti pa slapjo.
Sakārtoju pāris kritiskās lietas divritenim. Iegādāju salauzto detaļu un pieskrūvēju atpakaļ aizmugurējo pārslēdzēju. Ķēdei laušanas un labošanas procesos nācās dažādi neveselīgi izlocīties, bet tā izskatījās vesela. Nolēmu to vēl nemainīt, bet pirms sacensībām izbraukt kādus gabalus, ja nu gadījumā jau pirmajos kilometros plīst. Aizmugurējās riepas sieniņas bija sākušas sairt, nopirku un uzliku riepu, kam nosaukumā tārpiņi--Maxxis WormDrive. Semi-slick riepa, kas SEB lidojamām trasēm varētu būt pašā reizē, es spriedu. Vakarā pirms sacensībām sāku sadzirdēt sliktas skaņas aizmugurējā rumbā. Rumbu kopt vai jaunu gādāt vairs nebija laika, bet māsai ir līdzīgs Corratec ritenis, un es aizņēmos visu pakaļējo ratu no tā. Līdzi nāca viegli traktorīga no-name riepa. To man bija slinkums mainīt uz savu jauno WormDrive. Vēlāk izrādījās--ļoti labi, ka riepas nesamainīju.
Tukumā ierados laicīgi, vienpadsmitos. Atradu vietiņu auto, saņēmu aploksni ar VI koridora talonu iekšā, un devos uz Rimi gādāt otrās brokastis. Sacensības ir tā reize, kad ir brīv' ēst visu ko ikdienā neēdamu. Piemēram, šoreiz es nolūkoju izstrādājumu "Brūnais piena gardums". Tajā iemērcētus biskvītus var apēst bīstami lielos apjomos, un man no salduma nešķebina.
Pirms starta iesildoties saliju kārtīgi līdz vīlēm. Līdzīgi, kā iepriekšējos posmos, starta koridorā stājos, kolīdz tajā sāk laist iekšā, lai vēl vairāk nepasliktinātu savu jau tāpat draņķīgo starta pozīciju. Pēc starta pirmie līkumi pilsētā ir lēnīgi, bet drīz jau tiekam uz platākiem ceļiem un joņošana var sākties.
Par pašām sacensībām: esmu stāvā sajūsmā. Pēdējās dienas bija lijis, trasē bija daudz dubļu, ātra braukšana prasīja tehnisku izmanību un bija patiesi aizraujoša. Iepriekšējos posmos, kad līdz finišam 10km atlikuši, ir bijusi galvā doma--būtu gan jauki, ja finišs izrādītos jau aiz līkuma, un mocības beigtos. Tukuma slidenajos nobraucienos un uzbraucienos, ieraugot "Līdz finišam 10km" zīmi, es domāju--ir tik interesanti, vēl 10km, nekāda vaina!
Brauciena laikā raizes bija par trijām lietām. Galenā: nepārraut ķēdi. Dažos kāpumos sevi apzināti piebremzēju, jo uzslēdzies ķēdi lauzošs pārnesums un dubļi visās maliņās, un cik tur vajag, lai būtu strinkš un pušu. Nācās piestāt, bet tikai uz mirkli, lai atrisinātu vienu chainsuck gadījumu. Otrā--nepārsist aizmugurējo riepu. Biju atstājis to diezgan mīkstu labai saķerei pa dubļiem, un trases otrajā pusē vietām sāku sajut, ka pa reizei izsit cauri. Trešā--nepazaudēt ūdens pudeli un pumpīti. Pudeles turētājs bija gandrīz salūzis, iepriekšējā dienā tajā transportējot divus litrus alus. Pumpja stiprinājumam ir pazudusi savelkošā velkro lentīte, un pumpis turās vairs tikai 2/3 apņemošā plastmasas turētājā. Laimīgā kārtā, ķēde, riepa un turētāji nokalpoja godam līdz pašam finišam!
Trases otrajā trešdaļā izbeidzās aizmugurējās bremzes. Izrādījās, ka, kad citu variantu vairs nav, dubļainās virāžās var daudz izdarīt arī ar tikai priekšējām. Redzēju daiļus, komiskus un iespaidīgus kritienus mīkstos dubļos. Pats no kritiena par mata tiesu biju daudzas reizes, un vienu reizi arī veiksmīgi piezemējos uz ģīmja un rokām. Ritenis nobrauciena dubļu risēs sametās šķērsām, es pats--taisni.
Iefinišēju, pie velo mazgāšanas jau pagara rinda. Izbraucu atsildīties un paskatīties, varbūt pamanīšu kādu dabisku ūdenskrātuvi, kur seju, kājas un divriteni noskalot--tāda arī atradās. Jau tīrās drēbēs finiša putriņa, un tad ceļš uz mājām. Mājupceļš bija grūts acīm, jo sacensību laikā acīs daudz dubļu salidoja iekšā.
Vakarā rezultātos redzu, ka esmu iefinišējis 117. vietā distancē. Ar šo rezultātu esmu ļoti mierā :-)
Nākamais velo-notikums būs jau šajā nedēļas nogalē un būs pavisam īpašs: 24h sacensības Ogres Zilajos kalnos! Lai būtu tā kārtīgi un negausīgi: startēšu solo klasē.
Šodien man bija cīņa ar astoņām skrūvēm--tik skrūves tur degvielas sūkni pie degvielas tvertnes. Tur viss bija ļoti aprūsējis, skrūves izskatījās pēc rūsas pauguriņiem nevis skrūvēm.
Iesākumā, ar 8mm atslēdziņu, plaķenēm un WD-40 trīs skrūves aprāvu.
Aizbraucu Depo, nopirku muciņas, un tiku galā ar 5 skrūvēm--četras izskrūvējās un viena nolūza.
Trīs aprautās ilgi turējās, tomēr pievārēju arī tās--ar āmuru, vīli un fleksi. Jā, tieši tā, ar fleksi ap puspilnu degvielas bāku.
Citu sūkni iekšā, mašiņš rūc un vismaz daļa zudušo zirdziņu ir atgriezušies, bet nu, pēc braukšanas ar moci, uzrāviens tāpat ir meh.
Runājot par moci... Šodien satikāmies ar Edgaru, kurš arī nesen kā ticis pie "A" tiesībām un braucamā. Vizinājāmies pa jaukiem līkumiem, sanāca arī braukt pa slapjumu, un aizvizinājāmies līdz Ainažiem, kur--kāds jauks pārsteigums--atklājās, ka mans mocis ir noķēris īssavienojumu, kaut kas elektroniski sīc, lampiņas spīd pavisam tumši un starteris negriež. Par laimi, Edgars ir tehnisks cilvēks ar vispusīgām zināšanām! Viņš zināja, ka četrcilindru moci var arī iestumt. Un var arī--domāts, darīts, un tiku atpakaļ mājās savā gaitā. Būs jādodas uz servisu lūgt, lai uztaisa to īssavienojumu garāku...
Kuldīgas trases pazinēji pirms sacensībām forumā to raksturoja kā ātru, platu un vienkāršu skrienamo gabalu. Pēc sacensībām forumā ir daudzskaitlīgs sašutums par to, ka trase bijusi ātra, plata un vienkārša...
Nedēļā pirms sacensībām man bija viena nopietna velo-aktivitāte: ar šosejas riteni aizbraucu uz Pērnavu un atpakaļ. Braucienā pagāja visa trešdiena. Galvenās sekas tādas, ka ceturtdien bija grūti sēdēt uz krēsla. Un piektdien tāpat-- kļuvu bažīgs, vai uz sacensībām svētdien Kuldīgā sēžamvieta būs atguvusies. Bet atguvās!
Kuldīgā stāvvietu un sacensību starta zonu atradu bez grūtībām, sekojot automašīnām, kam uz jumta divriteņi. Reģistrācijas aploksnē bija 7. koridora ieejas "biļete". Brokastis man bija bijušas agras un minimālas. Gāju pārtikas veikalā, un tur manā uzmanībā nonāca vafeļu konusi, pildīti ar vārītu iebiezināto pienu. "Šī būs īstā lieta nopietnam sportistam", es spriedu, un ņēmu tos ciet.
Pirms doties iesildīties, noskatījos sporta klases startu. Tajā bija divi uzjautrinoši atgadījumi: piepūšamā starta arka izlaida gaisu, un starta pistoles izšautā raķete iekrita, vēl kūpoša, kāda startējoša braucēja ķiverē.
Uz šīm sacensībām man bija kā nākas salabots velosipēds. Jaunās trosītēs un trubiņās ir spēks! Ātrumi slēdzās viegli un precīzi, ķēde nekrakšķēja, bremzes strādāja labi. Un sēdeklis arī nenošķiebās.
(par bildi paldies Uldim Miķelsonam)
Trase, kā solīts, bija ar daudz grants posmiem. Par tiem gan nežēlojos, jo tajos varu braukt vienmērīgā tempā un viegli apdzīt. Pa reizei varēju izmantot arī aizvēju, bet lielākoties man apkārt esošie braucēji bija gana spēcīgi lai turētos līdzi aizvējā, bet ne pietiekoši spēcīgi, lai pienācīgā ātrumā brauktu pa priekšu. Daudzas reizes, pametot skatu pār plecu, aiz sevis redzēju glītu braucēju "vilcieniņu". Apdzīšanas manevri turpinājās līdz pat finišam. Laikam jau nenodzinu sevi pēc pilnas programmas, jo vēl dziļajās smiltīs īsi pirms finiša pietika spēka dzīties pa grūtāko, bet apdzīšanai piemērotāko trajektoriju. No otras puses, šī bija silta diena, un labāk drusku lēnāk, bet toties nenoģībt no pārkaršanas.
Pēc sacensības, atsildoties aizripināju līdz Ventas rumbai. Tajā dažādās pozās plunčājās daudzi cilvēki, un bija manāmi arī velosipēdi ar sacensību numuriem. Noskaloju putekļus izpeldējos pa smalko--Eiropas platākajā ūdenskritumā.
Zināms nogurums sakrāts bija, tālajā atceļā uz Valmieru pat auto pedāļu spaidīšana prasīja piepūli. Šeit sportistiem iesakāmas ir automašīnas ar automātisko transmisiju, pedāļus spaidīt sanāk krietni mazāk. Bet vislabāk, ja ir šoferis, kas var būt arī treneris, mehāniķis, fotogrāfs un draudzene. Ai, sasapņojos.
Pēc MNK 1. posma kalnu ritenis novietojās klētī un pacietīgi gaidīja nākamās sacensības. Iztaisnoju tik saliekto aizmugurējo pārslēdzēju un pievilku sēdekļa skrūvi: There, I fixed it!
Protams, bez sportošanas starp sacensībām neiztika, braucu treniņus ar šosejas riteni, siltajā laikā izbraucu arī vienu garāku braucienu līdz jūrai un gar jūru. Tur sanāca pāri 7 stundām, tuvu 200 kilometriem, un, es saskaitīju, izdzerti 4,5 litri šķidruma. Jāradina dibens 24h sacensībām augustā! Pēdējo nedēļu līdz SEBam pedāļus neminu, jo, khm, šis.
Sacensības Cēsīs ir jaukas ar to, ka no Burtnieku rezidences varu Cēsīs nokļūt nieka pusotrā stundā. Stāvlaukums, numuru izņemšana, pulverītis pudelē, iesildīšanās pa kalniņu augšā lejā daudzas reizes, mīņāšanās un odu sišana VIII starta koridorā...
Trasē bija diezgan daudz grants un asfalta gabalu. Tie starp braucējiem nav cieņā, bet man labi derēja, lai tiktu no savas tālās aizmugures uz priekšu. Meža takas, nobraucieni, izskalojumi, iedobumi un riepu izārdītie līkumi būtu bijuši pavisam lieliski, ja būtu ātrāku braucēju kompānija bijusi apkārt. Diezgan daudzie akmeņi bija nokrāsoti sarkani, paldies paldies organizatoriem. Avārijas tomēr esot bijušas daudz. Redzēju smago pēc-avāriju 10. kilometrā--vairāki braucēji apstājušies un aprūpē puisi ar asiņainu pieri un ciet acīm. Forumā jau ir ziņas no slimnīcas, ka ar puisi būs OK, bet tajā brīdī redzētais izsita no sliedēm uz krietnu laiciņu.
Trases pirmajos kilometros man "veiksmīgi" sanāca ietīt kasetē zāles kušķi. Rezultātā aizmugurējie vidējie ātrumi pusi sacīkstes krakšķēja, līdz zāle samalās. Divas reizes ķēde nokrita no priekšējiem zobratiem un ieķīlējās tā, ka jāapstājas un ar roku to jāizrauj ārā. Bet nepatīkamākais nāca 9 kilometrus pirms finiša: atkal nošķiebās sēdeklis. Nepatīkams pārsteigums, jo vēl iepriekšējā dienā biju sēdekļa skrūvi rūpīgi pievilcis. Atšķirībā no MNK, šajā trasē bija vairāk kāpumu, un kāpumos ar nošķiebtu sēdekli ir grūti. Rezultātā dažus kilometrus braucu "tagad tik prātīgi līdz finišam" režīmā, bet pamazām saņēmos un atsāku apdzīšanas manevrus.
Finišs pienāca ātrāk kā gaidīts (uz mana velo nav GPS, velo datoriņš vai kaut pulkstenis--braucu, kamēr galā!), skatītāju atbalsta saucieni, pēdējie metri, ūdens, ūdens, ūdens, putra, ritenis mašīnā un uz mājām. Rezultāti: iefinišēju 256. vietā distancē, tātad trasē apdzīti ap 650 braucēji. Ar šādu iznākumu esmu ļoti mierā. Kopvērtējums rāda, ka 10. jūlijā Kuldīgā man ir cerība uz V starta koridoru.
Uz sacensībām ierados taisnā ceļa no iepriekšējā dienā Līgatnes apkārtnē notikušā veloplezīra. Mazsalacā biju laicīgi, ka paspēju pirmsstarta lietas nesteidzīgi izdarīt un vēl kā nākas kaklu pastaipīt.
Reģistrācijā man iedeva numuru, vēl iedeva numura piestiprināšanai domātus savilcējus un želeju. Man drēbēs želeju nebija kur ielikt, tāpēc to sacensībās neņēmu, atstāju mašīnā. Pudelē ūdens. Somiņā zem sēdekļa telefons, atslēgas, velo kamera, dažas seškantes un ķēdes izpiedējs. Pašreizējo ķēdi uz riteņa liku pats, un šajā prasmē esmu pilnīgs muļķis. Izspiedēju tāpēc labāk līdzi. Tiesa, SEB 2. posmu šī pati ķēde izturēja.
Starta zonā komentētājs, es atvainojos, muldēja par deviņiem mēmiem. Viņš pinās teikumos un aizimprovizēja, piemēram, no "reģistrācijā saņemtos numurus jāpiestiprina velosipēda priekšpusē" līdz "cilvēkiem mājās mēdz būt printeris, ar to var pats izgatavot starta numuru, bet tas nav moderni". Nu... WTF?
MNK trase sastāv no diviem apļiem, katrs 21 kilometru garš. Apļa sākuma daļa ir pa gludiem grants un meža ceļiem, --ātra un grupā braucama. Viducis ir ātras meža takas. Beigu gals ir negludas takas. Ir vairāki ļoti izbaudāmi pastāvi nobraucieni pa šaurām taciņām. Tajos, ja priekšā neviena nav, var ķert adrenalīnu ausīm vējā plandot! Kāpumi bija salīdzinoši īsi un ātri pieveicami.
Jau starta koridorī stāvot, dulburis komentētājs vēl skaidro, pa kurieni jābrauc no pirmā apļa otrajā aplī un es dzirdu sev apkārt "neko nesapratu" komentārus. Ir ļoti silta, saulaina diena, un šajā kontekstā tiek pieminēts arī Rīgas mēra Nila Ušakova vārds. Man līdzās esošie izskatās nopietni braucēji, --ir velo drēbēs, daudziem ir komandu formas, riteņiem kontaktpedāļi.
Brauciena sākums man sanāk viduvējs. Esmu ~100 braucēju pūlīša apmēram viducī, un pirmos kilometrus viducī arī kuļos, pa to laiku spice jau gabalā. Salīdzinājumam pagājušo gadu šajās pašās sacensībās kādu laiku varēju pakarāties pirmajā grupā. Kad braucēji izretojušies, pamazām panāku un apdzenu priekšā braucējus pa vienam, pa diviem. Pirmā apļa viducī esmu nonācis grupiņā, kurā braucēju jaudas līdzīgas manējai, un rādās, ka atlikušo sacīksti šajā grupiņā arī nokarāšos. Dažiem no šiem džekiem uz formām rakstīts "MNK", vietējie tātad.
Bilde: pirmā apļa beigās. Esmu tas koši zaļajā tērpā. Koši zaļā krāsa ir ērta lai sevi ātri pamanītu bildēs! Jūtos labi 5 cilvēku grupiņā, bet no aizmugures jau tuvojas...
Pirmā apļa beigās mūs panāk Latvijas ātrākā MTB braucēja Ivanda, un otrā apļa ātro sākumu viņa mūs velk. Amizants skats, dāma velk 5 džekus, vienā brīdī viens no MNK puišiem mēģina viņu nomainīt, bet nu nepietiek viņam jaudas. Otrā apļa vidū, meža takās, kur aizvēja efekts mazāks, Ivanda sāk no grupiņas atrauties, es cītīgi turos līdzi. Vienu brīdi pat apdzenu, un uz pārgalvīgu nobraucienu rēķina drusku attālinos, bet tad man pirmajai tehniskajai ķibelei pievienojas otrā tehniskā ķibele. Tāpat ir arī zināms jaudas kritums un es savu pozīciju viņai atkal zaudēju.
Par tehniskajām ķibelēm: pirmā, pārslēdzējā brauciena laikā droši vien ticis kāds svešķermenis, un pie katras lielākas slodzes ķēde krakšķ un lēkā. Riskēju pārraut ķēdi, un zaudēju enerģiju ar krakšķiem un rāvieniem. Negribās stāties un zaudēt laiku likvidējot cēloni, braucu krakšķēdams. Otrā ķibele: otrā apļa vidū sēdeklis sāk šķiebties uz aizmuguri. Tas mani pārsteidz, jo neesmu sēdekļa skrūves ļoti sen kustinājis, daudz sacensības tās ir izturējušas, un kā tad tieši šoreiz? Neesmu arī ļoti svarā pieņēmies. Tiesa, galvenais, lai sēdeklis nenolūzt pavisam! No sēdekļa ķezas mans sniegums cieš, jo sēdēšanas pozīcija sanāk zemāka un neērtāka, un biežāk ceļos kājās. Nestājos malā remontēties, jo braukt atlicis maz, un uz ātrskrūvēšanu trenējies neesmu.
Bilde: akmeņains kāpums otrā apļa beigās. Esmu kājās, jo nu tas sēdeklis.
Kilometru vai divus pirms finiša vēl pamanos nokrist! Kritieni man ļoti ilgi nebija gadījušies--ne sacensībās, ne ikdienā. Šoreiz, nobraucienā, kas ir reizē arī pagrieziens, bremzējot uz īsi nocirptas zāles seguma izslīd un pa priekšu aiziet mana velo pakaļējais rats. Vēl šļūcienā nolieku riteni pareizi un lecu atpakaļ virsū. Laiks no šīs kļūmes ievērojami necieš, gods gan ;-).
Iefinišēju samērā dzīvs. Rezultātos man 11. vieta grupā un 22. vieta distancē. Kopā distancē finišēja 99 braucēji. Šajās sacensībās putru nedod, tā nu riteni mašīnā un uz mājām prom!
Bildes no MNK lapas. Kopumā sacensība patika, paldies organizatoriem!
tl;dr: Nolauzu aizmugurējo pārslēdzēju! Trases viducī, braucot pret kalnu un pārslēdzot ātrumus, pārslēdzējs droši vien aizķēra spieķus, un gatavs. Pārslēdzējam gāja 4. gads, bija jau dažu labu reizi salocīts un ar roku atlocīts atpakaļ. Ja nemaldos, bija arī iepriekš jau patrāpījies spieķos.
Kad pirms starta riņķoju pa Cēsīm, ievēroju jau, ka ķēde "turpceļā", "atpakaļceļā" un starp rullīšiem nestāv taisni, vienā plaknē. Ar gatavošanos tehniskā ziņā nekad neesmu pārpūlējies: pulsometra vai velodatoriņa uz mana riteņa nebija, rezerves kameru līdzi nevedu, pulverīti dzērienam nopirku sacensību vietā. Un kājas arī neskūtas!
Tehniskā ķibele gadījās nedaudz pirms Sietiņieža, tur vēl ir tālu līdz finišam. Pāris kilometrus varētu arī noskriet, finišētāji ar caurām riepām un pārrautām ķēdēm nav retums. Čāpoju no Sietiņieža uz lielo ceļu, tur mani drīzi paņēma mašīnā kāds labs cilvēks un aizgādāja uz Valmieru.
Šo posmu sāku no trešā koridora (622. numurs, un numerācija sākas no 500!) un veicās labi. Minu "cik ir iekšā" un galvā pa brīžam iešaudījās "kāpēc sevi šitā jāmoca" domas. Tad ir jauki paturēt prātā, ka konkurentiem līdzās, kas tāpat elš un pūš un nesaka ne vārda, --ir tikpat grūti. Paredzams, nākamā posmā būšu laimīgi atpakaļ aizmugurē.
Pirmdien izbraucu šo pašu trasi iepazīšanās braucienā. Nodevām uguņus, saelpojos tik daudz auksta gaisa, ka visu šo nedēļu šņaukājos un klepoju. Iepazīšanās bija vērtīga: palīdz tas, ka iepriekš zini, cik stāvs un cik garš kalniņš priekšā gaidāms.
Moča tiesību lieta progresē labi. Tas ir vienkāršāk un ātrāk kā "B" kategorija, un ar moci braukt ir forši, forši, forši!
Vakardien darbojos ar trimmeri pa izcirtumu. Trimmerim galā zāģa ripa un sanāk krūmgriezis. Rīgā, servisā meistars teica, ka jāuzmanās no triecieniem, šitam mūsu trimmerim esot zināma kaite, ka kloķvārpstu (laikam, ja pareizi atceros) viegli apraut. Zāli kapājot triecieni negadās, bet ar to zāģa ripu visādi var sanākt. Avenāju mudžeklim pa vidu var kāds resnāks koks nepamanīties, ar ripas inerci nenošņikāties, un tad tas trieciens notiek. Izrūcināju trīs bākas un jutos jau tīri labi iemanījies. Nopostīto krūmu vietās brīvdienās stādīsim priedītes.
Pagrabā ir ūdens, to pa laikam sūknējam ārā. Jā, bērzu sulas šogad štruntīgi tek, bet nu vismaz pagrabā ūdens labi tek.
Šosejas ir sausas un es velotreniņos veicu arvien lielākas cilpas. Braucienos pamanās dažādi sīkumi, amizanti vietu nosaukumi, vietējie cilvēki. Izdomājas līdz galam vai padomājas uz priekšu ikdienā piemirstas domas. Kad garākā braucienā pēc trešās vai ceturtās stundas telefonam beidzas baterija un austiņās apklust mūzika, tad es sadzirdu vēja šalkoņu, putnu balsis, tas arvien ir foršs mirklis.
Esmu sācis mācīties moča tiesībām. Pieteicos uz NRM pusmaratona distanci, par mērķi nostādu iekļauties zem 1:40. Pēc pusotras nedēļas pirmais SEB posms. Pēc divām nedēļām fizmatu laivu brauciens!!!
Satiksme ir pa ceļa kreiso pusi, un mašīnām stūres ir labajā pusē. Apļi ("braukšana pa loku", "roundabout") ir populāri.
Elektrības rozetes ir tādas pat, kā Lielbritānijā un Īrijā.
Brokastīs un vakariņās viesnīcā dod eiropiešiem pierastu pārtiku. Dauzoties apkārt, priecājos par izdevībām nogaršot vietējos ēdienus:
Populārākais tradicionālais ēdiens ir pastizzi. Ceļojums uz Maltu neskaitoties kārtīgs ceļojums, ja nav nogaršots pastizzi. Nopērkami daudzās vietās, kafejnīcās, veikaliņos, un fāst-fūda ieskrietuvēs--"pastizzeria".
Tradicionālā maize ftira
Sinizzi, kūka ar biezpienīgu pildījumu, un vēl marmelādi vidū
Vietējā limonāde "Kinnie". Jokojām, ka garšo apmēram kā mūsu "Buratīno", bet tomēr tik sintētiska garša nav. Rūgtena, un virsū rakstīts, ka sastāvā ir rūgtie/skābie apelsīni. Ak jā, no dārziem sperot apelsīnus, dažreiz gadās saldi un gardi, bet citreiz pavisam skābi.
Treniņi turpinās, kilometri krājas. Vienu dienu pat pamanījāmies savākt 100+ kilometrus vienā izbraucienā. Izbraucieni ir jauki, jo ir silts, saulains, un var braukt, kur acis rāda--pa klinšainu taku mīt kalnā, vai pa rullēt pa platiem asfaltētiem ceļiem. Garākam braucienam pa vidu var iekombinēt kādu uzkodu, kafejnīcās arī neatsaka uzpildīt ar ūdeni manu dzeramo pudeli.
No rītiem pirms celšanās no gultas izmēru savu "miera pulsu". Paaugstināts pulss no rīta ir pazīme, ka iepriekšējā dienā ir satrenēts par daudz, un šajā dienā jābrauc mierīgāk. Pirmajās dienās mans miera pulss turējās ap 50 sitieniem minūtē, bet nu jau ir krities, šorīt bija tikai 40.
Sestdien izīrējām mašīnu un braucām skatīt tūrisma objektus. Svētdien bija vietējā XC gonka, kurā mēs arī, protams, piedalījāmies. Eduards jau ir uzrakstījis par to rakstiņu. Paša iespaidi: veicās labi, ķibeles negadījās, un bez spēka nepaliku. Brauciena pirmajā pusē parastās domas "ah, cik grūti, un vēl necik nav nobraukts!", bet vēlāk jau ir ritms un apziņa, ka viss būs labi, spēks nebeidzas, un finišs neizbēgami tuvojas. Pēc sacensībām braukājot pa laukiem daudzās vietās redzēju svētdienas piknikā devušos cilvēkus--lauka vidū uzklāts galds, cilvēki ēd un dzer, bērni skraida apkārt. Pāris vietās pat cepa gaļu un kairināja manu nāsi.
Reku nāk dažas bildes:
Sestdienas auto izbraucienā bijām pie vairākās stikla pūtēju vietās, un tika ievērots šāds jauks izstrādājums:
Trešdienas vakara krēslā, kā te lai tēlaini uzraksta, gaisa tramvajs nobūkšķina uz Maltas starptautiskās lidostas skrejceļa, un pēc īsa brītiņa arī mans laptops nobūkšķina uz lidmašīnas salona grīdas tiešajā lidojumā no bagāžas nodalījuma virs galvām.
Autobusam grīdā ir caurums, pa kuru var redzēt zemi. Vadītājs taurē un nebremzē, sēžam aizmugures sēdeklī un cieši turamies, citādi ik pa laikam pamet gaisā.
Pie viesnīcas mūs jau gaida veloīres vīriņš, viņš no auto izkrāmē mums atvestos riteņus, skrūvējam pedāļus un piemērām ķiveres.
Ceturtdien pirmais treniņbrauciens, braucam visi četri kopā. Silts un saulains! Rādītāji vēsta, ka temperatūra ir ap 15-16°, bet pēc sajūtām šķiet siltāks. Kalniņi iet viens aiz otra, manas kārās acis tver ielas, mājas, uzrakstus, dabasskatus, cilvēku ģīmjus un visu pārējo, kas apkārt.
Uz ceļiem dominē mazauto un džipveidīgie uz lielām dubļu riepām. Sirdi sildošs skats, daudz daudz vecu un jaunu landroveru. Redzēju arī dažus subārus, bet tie nebija jaudīgie bubinātāji kā Latvijā, tās bija mazītiņas sarkanas mašīnītes no astoņdesmitajiem.
Piektdien braucam divatā ar Eduardu. Sanāca kārtīgs MTB izbrauciens, no šosejas nost, pa stāvām, akmeņainām taciņām augšā, stāvākas vietas pieveicām arī nesot riteņus padusē vai virs galvas. Iepriekšējā naktī bija uzlijis, un pa laikam muļļājāmies cauri varen ķepīgiem dubļiem. Pēc tam riteņiem ap v-bremzēm jāizbaksta ar kociņu, citādi rati vairs negriežas, tā ka riteni pat nevar pastumt. Šis brauciens man ļoti patika, lai gan bija arī krietni nogurdinoši. Šajā sakarībā viesnīcā pasniegtajās brokastīs un vakariņās tiek ēsts dūšīgi!
Sākam izmēģinājumus ar sarkanvīna ietekmi uz velospēju. Ir arī atradusies tuva drēbju mazgātuve, kur monētu jāmet. Drēbes smērējas ātri, tāpēc drēbju mazgāšana ir aktuāla lieta, bet viesnīcā tas sanāk dārgi, vairākas eiras par katru drēbes gabalu.
Sestdien, šodien ir sestdiena, bijām nesteidzīgā 2 stundu izbraucienā trijatā pa piekrastes asfalta ceļiem. Maldoties pa mazākiem celiņiem, sastapām onkulīti uz šosejas riteņa, kurš nerunāja nevienā saprotamā valodā, bet arī maldījās mēģinot aizbraukt turpat, kur mēs. Tā mēs kādu tiesu maldījāmies kopā.
Bildes no telefona!
Viens no pirmajiem pamanītajiem landroveriem
Otrās dienas brauciena sākuma daļa, pa šo ceļu braucam augšā
Pa akmeņiem braukt ir forši, un apkārt ir smuki!
Uz leju jau vienmēr kaut kā tiek, bet uz augšu var sanākt papūlēties...
No sestdienas brauciena: kinopilsētiņa, tagad ir tūristu izklaidēšanas vieta. No augšas dzirdējām mūziku un redzējām, ka starp mājām lēkā līnijdejas :-)
Dzimtajā zemē jau 9 mēnešus! Pa vasaru sakolekcionējusies glīta čupiņa ar sacensību numuriem, nesenākais un no citiem diezgan atšķirīgais notikums bija 2. Trek Ziemas Maratons.
Galīgi nerakstās, galīgi nerakstās, to jau grūti izstāstīt, kā tur viss bija. Nu apmēram, tā, mežos starp Ogri un Ikšķili, karjera malā. Salts, rīts, skaidras debesis, saule mirguļo ledus kristāliņos, no braucēju mutēm nāk balti dvašas mākonīši, visi mīņājas un sūkstās, ka kājas salst. Kad sāk braukt, tad kājām ir labāk, jo tās vairs nav pie zemes, un arī nav laika par salšanu vairs domāt. Startu drusku par strauju paņēmu, bet brauciena otrajā pusē atguvos un ieriktējos sev piemērotā tempā. Bija divi amizanti stimuli, kas mani mudināja papūlēties vairāk. Pirmais, man šķita, ka mani apdzen antuanete. Nodomāju, viņa nu gan paspējusi iespaidīgi uztrennēties. Pūlējos noturēties līdzi, vienu brīdi pat panācu un apdzinu, bet iešāvu par daudz "sarkanajā zonā", mani apdzina un pamazām atrāvās. Amizantais moments: antuanete šajās sacensībās nepiedalījās, vispār tikai divas daiļā dzimuma pārstāves bija. Acīmredzot sajaucu ar kādu sievišķīga paskata džeku :-) Otrais dzinulis bija līdzīgs: šķita, ka mani apdzen Arturs, ar viņu mums tāda veselīga konkurence, un spēki diezgan līdzīgi. Tā nu, cerot panākt, neatslābu ne brīdi, bet arī beigās izrādījās, ka esmu sajaucis cilvēkus. Kad tie līkumi nāk strauji virsū un sneigainās v-bremzes ne vella nebremzē, nav daudz laika sejas pētīt ;-)
Ak jā, pagājušo ziemu Īrijā darba datoram kā ekrāntapete vienu laiku bija uzlikta bilde no 2009. gada Trek Ziemas Maratona. Tas bija viens tāds notikums, uz kuru būtu gribējies tikt. Nu, šogad izdevās!
No decembra dzīvoju pa laukiem, šeit ir daudz sniega, par ko man prieks. Ir izmēģināta braukšana ar kalnu riteni pa aizsnigušu, netīrītu mežu. Vasaras skriešanas maršruti tagad tiek braukāti ar distanču slēpēm. Ceļi tiek tīrīti ar sniega šķūri. Ak, un domājot par Ziemassvētku rotājumiem, salasīju upmalā niedres un, rau, kas radās!
Skatoties nākotnē, man šobrīd pacilāts noskaņojums ir par janvāra plānu--velotreniņi 3 nedēļu garumā Maltā. Bet līdz tam vēl jānodzīvo. Laižam uz kalnu? Vai varbūt meklēt ģeokastītes kupenās?
Gaiss tuvu 0 grādiem, tumsa, migla, lietus un milzīgs ātrums pa šauro kalnu ceļu. Sirds dauzās kā negudra – ir ļoti auksti un tomēr tas ir neizsakāmi labāk kā sēdēt siltās mājās uz dīvāna ar TV pulti rokās. Dzīvē ir vajadzīgi piedzīvojumi un te man tie ir.
Izklausās tik fōōrši. Ja plānotos attālumus saīsinātu uz pusi--kāpēc gan ne? :-)
Svētdienas vakars, pulkstens 22:00, sēžu dīvānā un ķeksēju rīta pusē ap Priekuļiem atrastos ģeo slēpņus. Tas bija foršs izbrauciens, stundas laikā atzīmējāmies trīs smukās vietās, trīs slēpņos. Sanāca pa dubļu risēm paslidināties, kur stūre neklausa, pa serpentīnveidīgu ceļu augšā/lejā nobraukt, ij druscīt uzbraukt uz uzarta lauka. Nujā, jāteic, man lielāks vilinājums uz štruntīgiem (bez-)ceļiem, kā uz lieliem ātrumiem.
Lūk, sēžot dīvānā, ienāk prātā, ka diena vēl nav galā un varētu vēl! Līdz šim pa tumsu vēl ne reizi nav slēpņots, varētu izmēģināt! Paviāni uz šo ideju izrādās atsaucīgi, tā nu tiek salasīti gadžeti un gaismiņas, un dodamies naktī. Pirmais slēpnis ir graust-mājā. Staigājot pa telpām, atrodam bomzīša "dzīvokli" -- guļamvieta, pakaramais ar drēbēm, kalendārs pie sienas, un milzu atkritumu čupas visapkārt. Un ož.
Atrodas arī pats slēpnis, šoreiz brangi liels:
Dodamies uz nākamo noskatīto slēpni Ķīšezera apkārtnē. Prātīgākie ceļi kartē netiek pētīti, braucam aptuvenā vajadzīgajā virzienā, un vienu brīdi ceļš zem ratiem šķiet vairāk kā gājēju taciņa kā auto ceļš. Bet pulkstenis rāda pāri pusnaktij, un smejot tiek citēts Electronic Supersonic: "Only thing can stop us is flat tire!" Satraucoši manevri uz pašaura izbijuša dzelzceļa uzbēruma, un drīzi otrais slēpnis ir rokā.
Trešais slēpnis rokās nedodas, tiek pastrādāts grēka darbs Juglas Makdonaldā, un dodamies uz Ķīšezera tālāko galu. Tur tiek ātri uziets vien-zvaigznītes ceļmalas slēpnis un ķeramies pie vakara vainagojošā elementa--slēpnis "Murgakacis" pie Lielā Jūgezera pāris kilometrus mežā, uz kuru google kartē ceļu nav. Iepriekšējo atradēju komentāros lasāmi daudzsološi "nosvilināju sajūgu braucot pa stigām", tā ka esam patīkami satraukti. Izvēlētais ceļš tomēr izrādās bedraina grants, tālāk smiltis un māli, pēdējie pārsimts braucamie metri ir pa cietu skuju un saknīšu segumu. Kad GPS līdz mērķim rāda vēl 200m, pa logu priekšā redzam staignu slīkšņu un sīkas priedītes. Cik nu starmešu gaismā var saprast. Ar kājām veicamajā posmā niķojas telefona kompass, lecam pāri mārkam un jokojam par nomaldīšanos un mašīnas pazaudēšanu. Slēpnis atrodas viegli, atzīmējamies un cilpojam atpakaļ. Lecot mārkam pāri pa otram lāgam, pusotrs apavu pāris iebrauc dūņās! Un tālāk jau zināms ceļš pa mājām.
Pusčetros-četros atkal sēžu dīvānā un atzīmēju slēpņus. Bija forši, šo vajadzēs atkārtot!
Šo to vajadzētu uzlabot tehniskajā aprīkojumā. Nu, piem., GPS, un tur ir lērums variantu un visi dārgi. Garmin velodatoru esmu kaut kur "labi nolicis" un tam jau tāpat ir sasists ekrāns, un viena sabojājusies poga, kuru tagad var nospiest ar naža galu. GPS telefonā arī nav optimāls--viduvēja precizitāte, nav ūdensdrošs. Tad vēl būtu prātīgi aprīkojumā ieviest lāpstu, striķi, jo agri vai vēlu iepērsimies pa kārtīgam.
