Beyoncé Knowles, Kārlis Ulmanis, Pēteris Caune. Kas kopīgs šiem dižajiem prātiem, spilgtajām personībām? Tieši tā, kopīgs ir dzimšanas dienas datums -- 4. septembris. Mana kompānija gan nobāl Toma priekšā, jo viņam dzimšanas diena vienā datumā ar ... Hariju Poteru.

4. septembris iekrita piektdienā. Piektdienas vakarā gājām krogu rāpošanā. Sestdien viesos nāca Uldis un Līga. Es sagriezu rasolu, Toms un Emīlija cepa kliņģeri. Kliņģera mīklas sanāca krietni par daudz, pārpalikušo mīklu cepām kanēļmaizītēs līdz vēlam vakaram un viņas arvien tika aizmirstas un drusku par daudz izceptas.



Šeit es pūšu 26 kliņģera svecītes, ar vienu elpas vilcienu man tas knapi, knapi izdevās.



Svētdiena bija pavisam varena. Sasmērējām maizītes, iepakojām pārpalikušo rosolu, nopirkām četrādu veidu gumijkončas un īres mašīnā braucām skatīt Īrijas dabu un aitas. Īrijā mašīnas, kā zināms, brauc pa nepareizo pusi. Stūre arī sanāk labajā pusē, un ātrumus jāslēdz ar kreiso roku. Mūsu šoferis Toms iesākumā atbildīgākos mirkļos ātrumkloķa vietā tvēra vadītāja durvju rokturi :) Bagāžniekā mans kalnu divritenis un pirmais ceļamērķis Derroura trase. Uz šo trasi jau esmu braucis viens pats ar riteni vairākas reizes, bet katru reizi 35 kilometru turpceļš un tikpat garais atpakaļceļš liedz tā pa īstam iztrakoties pa 16 kilometrus garajām takām. Bet šoreiz glauni, pieved un aizved ar mašīnu. Ritenim uz stūres bija GPS un pie ķiveres ar skoču piemunsturēts fotoaparāts, ātrākos posmus nofilmēju, un vēlāk datorā datus no GPS uzliku filmiņai pa virsu. Rau, kas sanāca:



Sēdeklis jau šajā braucienā aizdomīgi druscīt ļurkājās. Domāju, ka sēdekļa-stutes skrūve vaļīga. Šorīt atkal ievēroju ļurkāšanos un izrādījās, trakas lietas, riteņa rāmis zem stutes ir ielūzis. Nu nezin, ko darīt un kā būt. Bet nu atpakaļ pie aizpagājušās svētdienas! Pēc trases nobraukšanas, riteņa iepakošanas un slapjo velodrēbju pārvilkšanas braucām tālāk prom no Galvejas uz Klifdenu. Tā ir mazāka pilsētiņa jau pie paša okeāna. Klifdenā izstaigājām cilpu pa pilsētas centru un iedzērām kafiju mīlīgā kafejnīcā, tad braucām meklēt okeānu.



Okeānu redzējām pa gabalu, sabridām slapjas kājas. Tad bija garš omulīgs ceļš mājās un nogurums pēc garās dienas un tad jau pirmdiena-darbadiena.

Līdz Ciolkovska raķetei vēl neesmu ticis, bet galvā ir pazibējusi doma par meteoroloģisko balonu. Reiz planēju pāri Kurzemei un pa lodziņu manīju, cik atpazīstama ir Latvijas kontūra un domāju -- džī, būtu tik lieliski uztaisīt tādu agregātu, kas uzlido debesīs un taisa orto-, aero-, nu, bildītes. Vispār reiz pasenāk jau foto no gaisa taisījām -- uzlikām fotoaparātu uz taimeri un pacēlām garā kārtī :D

Cilvēki ar šito nodarbojas un internetā var atrast dažādus aprakstus. Piemēram, šis. Balons lido raidot GPS koodrinātes, pēc tām vēlāk atrod, kur piezemējies.Izpētīts, ka riska lidmašīnām nav, un, vismaz ASV, nelieliem baloniem nekādas speciālas atļaujas nevajag. Šobrīd šķiet, ka daudzsološa kombinācija būtu: balons no interneta, hēlijs no AGA, kravā telefons ar GPS un lētā gala digitālais fotoaparāts, hermētiski iesaiņoti un varbūt drusku nosiltināti, palaišana no lauku pagalma. Var organizēt kā spēli, pēc palaišanas dalībnieku komandas mašīnās dodas lidoni medīt, makšķerēt ārā no dīķa vai augstsprieguma vadiem :)

Fotoaparātu vajadzētu likt ar labi daudz megapikseļiem un gaisā jālaiž varen skaidrā dienā (jāskatās arī, lai vējš nepūš uz jūru vai Krieviju). Tad uzņemtajās bildēs var izlabot lēcas kropļojumus (es rakstīju bakalaura darbu par šito!), tad tālāk viņas var ģeoreferencēt, vai, kā es esmu dzirdējis sakām, iesiet koordinātēs un izmantot openstreetmap.org karšu zīmēšanā. Bet tas nu tā, galvenā motivācija šādai lietai tomēr būtu vienkārši gīkisma dziņu apmierināšana.

Citās ziņās, šodien vakariņās jauna tipa ēdiens -- auzu pārslu putra, mani pusslimie draugi top arvien dzīvīgāki, staigāju apkārt šortos, jo bikses galīgi sadilušas, un tad es nopirku jaunas, bet vajadzēja tomēr vienu izmēru lielākas, pēdējā laikā naktīs miegs vēlu atnāk, tā nu lasu par baloniem un klausos lekcijas, ir radusies ideja īsfilmiņai, Baltijas ceļa dienā klausījos un skandēju patriotiskās dziesmas, mani divdesmit seši gadi jau ap stūri rēgojas, un drīz jau arī ciemos braukšana pie Erny un Ievas!

Ātri laiks iet, vai ne? Šodien no Latvijas atgriezās Toms ar Emīliju un vaicāja, vai man esot rudens sajūta. Jau? Latvijā pīlādži jau esot sarkani. Kad tā pajautā, nē, man vēl ir stipra slapjās vasaras sajūta.

Ir tāds liels lērums ar ikdienas niekiem, ko varētu pieminēt. Vienu dienu novēlos ar riteni. Slapjš asfalts, līkums ar negatīvu slīpumu, laikam jau drusku par lielu ātrums, un priekšējā riepa aizgāja taisni. Ritenim nekas, pašam sīkas skrambas.

Vienu citu dienu aizbraucu uz Bārnas mežu. Tas ir patiesībā vairāk tā kā parks, un izskatās kā pasaku mežs -- lieli, sūnaini akmens bluķi, strauti ar akens tiltiņiem. Resni, zemi koki ar līkumiem izvītām ķetnām, apkārt tiem visādi zaļie vijīgie, un ērkšķu krūmi -- riepu dūrēji. Baudīju lēnām un pamatīgi. Šķautnainam akmens bluķim ripinājos pāri dažādos virzienos un ātrumos, lēnām minos pa dubļainām vietām jūsmojot par saķeri. Sapriecājos lepnībā, kad bez apstāšanās tiku cauri strautam un tā izgrauztajai gravai.
Pedāli nenolauzu, kā pagājušo reiz, bet pamatīga tīrīšana un regulēšana pēcāk bija vajadzīga gan.

No Latvijas biju atvedis čupiņu ar izbildētām fotofilmiņām, un izrādījās, ka nav kur dabūt filmu attīstītāju, tīri vai speciāli jābrauc uz Dublinu. Beigu galā nopirku iekš ebay, un nu pamazām mērcējos un skenējos. Rezultāti krājas flickr kontā.

Viendien iecirtu pirkstu durvīs. Mums te mājā visām durvīm iekšā mehānisms, lai tās pašas aizvērtos. Ja viņas attaisa vaļā un palaiž vaļā, tad viņas pēc pāris sekundēm ar blīkšķi aizcērtas. Vienu rītu blīkšķim pa vidu trāpījās kreisās rokas fakjū pirkstiņa galējais posmiņš. Pirkstgalos daudz nervu, visai sāpīgi, tāds šoks, ka sāka raut uz vēmienu un izsitās sviedri. Bet neko, pirksti klausa -- varu ij parakstīt, ij pamuzicēt:


Aizpagājušo nedēļas nogali pirmo reizi mūžā vinnēju Katanas ieceļotāju spēlē. Arī tiku iepazīstināts ar Magic: The Gathering spēlēšanu. Un vakardien man sanāca tīri normāla maltās gaļas mērce, varēja ēst bez riebuma.

Pa darbu forši, interesanti. Daždien tā nostrādājos, ka vakarā vairs nemaz neko negribās. Ja esi datorgalva, varu palielīties, ka esmu šo to uzlabojis īstā atvērtā koda bibliotēkā un atradis kļūdu datubāzē. Gandrīz arī izdevās tikt pie glauna sintezatora, tomēr diemžēl viltīgais triks ar svaigi piegādātā sintezatora kastes samainīšanu ar manu tukšo laptopa kasti tika atklāts. Toties izdevās projekts ar izkaltušu spāri, kas uzsprausta uz maza motoriņa, kurš barojas no telefona lādētāja.

Un nu pie nākotnes plāniem! Tuvākā nākotnē viss skaidrs, bet tālākā nekas nav skaidrs. Gribētos mācīties, gribētos tuvāk pie mājām vai uz mājām, un vēl gribētos ceļot. Esmu sastādījis plānu dzīvei un tur apceļošana ap pasauli paredzēta divas reizes. Pārcelties atpakaļ uz mājām būtu vienkārši, bet kur gan lai mājās atrod tādu foršu, interesantu darbu kā šo? Katrā ziņā uz vairākiem gadiem labprāt šeit neaizsēdētos, sāk pietrūkt blogam rakstāmā, redz, jau rakstu par spāres spraušanu uz motoriņa.

Galway Races ir ikgadējas zirgu skriešanas sacensības nedēļas garumā, gada lielākais notikums Galvejā. Lieta tik nopietna, ka mums bija dažas saīsinātas darba dienas un kafejnīcā arī saīsināts darba laiks.

Ceturtdiena bija tematiskā "Ladies Day", dāmas sapucējas un sacenšas uz "labāk tērptās" un "elegantākās cepures" titula iegūšanu.

Būt Galvejā un neapmeklēt gada centrālo notikumu būtu tāpat, kā aizbraukt pie Kaspijas jūras un neizpeldēties -- stulbi. Tā nu ceturtdienas pēcpusdienā lecu uz riteņa un braucu skatīties zirgus un dāmas. Kā nereti gadās, karti nebiju gana kārtīgi izpētījis un maldīdamies nobraucu kādus padsmit liekus kilometrus.

Sacensību vietā ierados ap pulksten četriem, milzums cilvēku, pa gandrīz visu teritoriju tāda stīvēšanās kā krogā piektdienas vakarā, plecs pie pleca, katrs kaut kur spiežas ar diviem aliem rokās. Zirgu skrējieni notiek ik pa pusstundai, pēc katra skrējiena cilvēki no tribīnēm plūst uz likmju pieņemšanas vietām un alus ieliešanas vietām, pēc brīža atkal spiežas atpakaļ. Paši skrējieni notiek pa plakanu, ovālu trasi, ir jāpārlec pāris ne pārāk augstiem šķēršļiem, bet tā vispār sacenšanās ir uz ātrumu taisnā gabalā. Novēroju, ka es, būdams t-kreklā un ar mugursomu, galīgi neatbilstu dreskodam -- gandrīz visi vīrieši bija uzvalkos un šlipsēs. Amizanti izskatījās sīkie puikas, arī uzvalkos, atglaustiem matiem, saulesbrillēm atbīdītām uz pieres, tādi franti.

Man bija sastāstīts, ka uz sacensību dienas beigām cilvēki būs piemetušies, dāmas smukajās kleitās velsies pa dubļiem, pār sejām notecējušas skropstu tušas un neīstais iedegums, un tamlīdzīgi. Bet nekā, cilvēki turējās stabili kājās un uzvedās piedienīgi. Bet tāpat, spraucoties caur šo svešo kultūru un vidi jutos kā tādā brīnumzemē, šo to iemūžināju ar Ulda 70-300mm spiegojamo aprīkojumu.

Tā, lūk, jā, mans aizjūras piezīmju blociņš ir pārvērties par velo piezīmju blociņu.

Pagājušo nedēļas nogali braucu vienatā un aizbraucu pie vēja ģeneratoriem. Atpakaļceļā drusku nomaldījos, kopā simtiņam pāri sanāca.

Šo nedēļas nogali braucu atkal grupā, apkārt līcim uz kalniem. Pēc 50 nobrauktiem kilometriem piestājam pie veikala uzpildīties, un es jau domāju, meh, un tagad vēl 50km atpakaļ un viss? Bet nekā nebija, tad tikai sākās īstā braukšana kalnā. Elsu un pūtu un sirds joņoja, bet, sev par prieciņu manīju, ka turos baram līdzi, un ne brīdi arī neiestājās sajūta, ka "viss, vairāk nevaru". Pēc šī brauciena galva nesāp, kājas un sēžamvieta jūtas normāli, bet -- no trakās elpošanas sāp rīkle. Kas to būtu gaidījis. Jā, un atpakaļceļā pirmo reizi šosejas ritenim pāršāvu riepu, pašam līdzi nekādu rezervju nebija, bet džeki bija ļoti izpalīdzīgi un brauciens drīzi turpinājās.

Pa starpu šovakara frīsbija spēlēm bija manāms Īrijai gana netipisks skats -- cilvēki sasēduši ēnā atvēsināties. Spēle bija spraiga un beigās jau tīri vai gribējās lekt upē vēsināties.

Svētdien biju uz kluba treniņa braucienu -- 112km apkārt Corrib ezeram. Bijām 14 braucēji un pavadošā mašīna galā. Iesākumā visu laiku laiku saspringums, kamēr pierod braukt ciešā grupējumā visnotaļ lielā ātrumā. MTB braucienos pierasts, ka barā braucot jābūt pastāvīgā gatavībā bremzēt un manevrēt, ja priekšā kāds gāžas. Braucām divās kolonnās, un braucēju izkārtojums ik pēc pāris km pamainās -- viena kolonna paslīd uz priekšu, otra uz aizmuguri, nomainās priekšējie un aizmugurējie braucēji. Sanāk kā 5 minūšu randiņos ar katru parunāties. Onkas bija laipni un draudzīgi un brauciena sākuma galā es padsmit reizes izstāstīju, ka šis man pirmais šāds brauciens, ka esmu no Latvijas, un cik ilgi esmu Īrijā un tamlīdzīgi. Tālākajos braucēju mainīšanās riņķos notika apvaicāšanās, kā es jūtos, un atzīmēšana, ka es labi turos. Pusceļā apstājāmies pie veikala, uzpildīt pudeles un viegli ieturēties un viens braucējs man jokojot saka -- "nu un tagad mēs sāksim pa īstam braukt, uz 60km/h". Reāli vidēji braucām uz 30km/h, un man nebija īpašu grūtību līdzi turēt, jo grupā tiešām tā vēja nav un tas taisa lielu starpību. Bet tad, Moycullen ciemā, 8km no galapunkta, džeki satrakojās un sāka mīt ar 45km/h. Es pie sevis atcerējos par mūsu balto ķēvi Heronu, kas darbadienu vakaros pagalmā vienmēr finišēja aulekšos, un tad drusku loģiskāk nodomāju, ka viņi drošvien pēdējos kilometros izgāž atlikušos spēkus. Ar jau 100 kilometriem aiz muguras man vairs nekādu dižu rezervju nebija, kādu gabalu turēju līdzi, un tad viņi aizmuka. Sākuma/beigu punktā -- Dunnes stāvlaukumā -- atkal satiekamies, savācu savas mantiņas no mašīnas, un tiekamies atkal nākamsvētdien!

Tas sākās deviņos no rīta un bija cauri vienos dienā. Vēlāk tajā pašā dienā tika atklāta peldsezona un pirmo reizi turēju rokās dzīvu krabi!

Pēc svētdienas brauciena izrādījās, ka tajā dikti ātrajā Galway Bay Cycling Club braucēju grupā, kas man divreiz garām aizšāvās, braucis arī viens darba kolēģis. Uzzinājis manu rezultātu, viņš aicina atbraukt uz kādu kluba treniņa braucienu. Viņi brauc ellīgi ātri, bet esot arī lēnāki jaunpienācēju braucieni, tā ka būs jāpamēģina.

Jau otro nedēļu otrdien pēc darba gāju ar kolēģiem spēlēt frīsbiju. Nu, nevis vienkārši mētāt pa apli, bet ar laukumu un noteikumiem. Tur dabū pamatīgi noskrieties un pēc tam stīvs vēl trīs dienas. Bet ir jautri, gadās visādi amizanti lēcieni un grābieni un smieklīgi spēles gaitas pavērsieni.

Un vēl sāk noskaidroties vasaras mājās braukšanas plāni. Laikam būs tā, ka braukšu pa diviem lāgiem -- jūnija beigās un jūlija beigās. Jūnija beigām biļetes jau rokā -- Latvijā būšu no 18. līdz 28. jūnijam. Sākam plānot mežonīgas izklaides!

Tā, nu ja, šodien pirmo reizi braucu šosejas sacensībās (šajās)! Vairāk gan labdarības brauciens kā sacensības, divas distances -- 47km un 120km, es, protams, braucu garāko.



Visa darīšana sākās jau mēnesi iepriekš ar pieteikuma formu sūtīšanu un inventāra gādāšanu. Kad uzzināju par sacensībām, šosejas ritenis man jau bija. Mājinieki man atsūtīja velokurpes un pedāļus, no internetveikala pasūtīju velo-kreklu, jaku un šortus. Dienu pirms brauciena uzskrūvēju jaunos pedāļus, izbraucu izmēģinājuma cilpu pa pilsētu, iegādāju spēka dzērienu un ēdamos un gāju laicīgi gulēt.

Sacensību starts bija nolikts 8:30 no rīta, svētdienā! Ierados laicīgi, izdzēru tēju un skatījos, kādi tad braucēji un braucamie. Šeit nav neviena sarūsējuša lūžņriteņa, gandrīz visi ir glauni šosejnieki un paši braucēji košās drēbītēs. Mana vecuma braucēju nav daudz, vairums ir 30-līdz-50-gadīgi. Ir atbraucis arī kritiskajā masā redzētais frīkbaiks, kurā sēž kā atpūtas krēslā un mīšanās notiek tur, kur būtu jābūt stūrei. Vaicāju, vai brauks īso vai garo distanci, braukšot garo.

Nu un tad pats brauciens. Mans jaunākais asinsspiediena mērījums rāda, ka diktu sacenšanos un trakošanu taisīt būtu bīstami, bet vieglas-vidējas slodzes brauciens būtu veselīgi. Tā nu braucu, turot pulsu 160-165 robežās. Īsa atkāpe par manu pulsu -- miera pulss (tūlīt pēc pamošanās) man ir 45. Maksimālais, kādu sev esmu redzējis -- 205 (Cēsis-Valmiera finiša spurtā augšā pa kalniņu pie pirts mājas). Tātad 160 ir gana tālu no maksimuma un ir normāls braucamais pulss.

Es vēl tikai apradu ar ātras braukšanas barā dinamiku, kad jau bija klāt 8km attālais Moycullen ciematiņš. Startā es biju braucēju straumes apmēram vidū un pamazām virzījos uz priekšu, jo visu laiku izskatījās, ka nākamā grupiņa priekšā ir blīvāka un dod labāku aizvēju. Vēl pēc 15km Oughterard ciematiņš, tad jau pabraucu garām Derroura trasei -- sāku braukt pa vēl neiepazītiem ceļiem. Stiprs pretvējš un cītīgi gaidīju brīdi, kad ceļš sāks liekties ap ezeru un man sāks pūst mugurā. Tad nāca fantastiski ātrs un līkumains lejup noripojiens līdz Maam Valley -- 47km distances beigām. Kad betmens savā mobīlī brauc ar lielāko ātrumu, viņš ir tajā tā kā iegūlies iekšā, un šeit līdzīgi -- pieplacis ritenim ņemu pa līkumiem ideālās trajektorijas. No Maam Valley līdz Cong 22 kilometri, daži visai stāvi kāpumi. Braucēji izretojušies, tagad pietuvoties un apdzīt sanāk vairs ik pa 15-20 minūtēm. Visu laiku redzi priekšā braucēju, attālums gauži gausi sarūk, līdz beidzot brauc jau viņa aizvējā, un pie kārtējā kāpuma apdzen un sāc sekot nākamajam.

Kongā (Cong) ir nobraukti 70km kopš starta, ir palielāka nojume ar ēdieniem un dzērieniem, ceļa malā atstutēti padsmit riteņi, braucēji sēd, ēd, dzer, runājas. Es nodomāju, fun cycle ne fun cycle, bet šitā jau nu arī nevar, paņemu divus banānus un tūdaļ dodos tālāk. Pulss ir pacēlies līdz vidēji 171, ar zemāku vienkārši būtu dikti lēni. Neaizmirsu ik pa laikam iedzert spēka dziru un ieņammāt enerģijas batoniņus, tāpēc spēka netrūkst. Hedfordā palikuši 30km līdz Finišam, dabūju pastāvēt krustojumā pie sarkanās gaismas. Kādu gabaliņu aiz Hedfordas man garām aizgāž "Galway Bay Cycling Club" grupiņa. Tā ir pavisam cita līga, ir pretvējš un es cīnos ar kādiem 25km/h. Viņi pagāza garām ar 32-35km/h. Aiz tiem nāk nedaudz lēnāki braucēji, kam es uzsēdos astē, aizvējā vieglāk. Bet viņi tomēr brauca ātrāk par mani, un noturēties līdzi pēdējos 20km bija diezgan smagi. Nebija ko domāt palīdzēt un nomainīt priekšā braucošo, es knapi vispār tiku līdzi. Bija krietns pretvējš un vienam palikt arī negribējās. Pulss turējās uz 180, un tā ilgi nevarētu izturēt, bet daudz jau nebija palicis -- pilsētas plakāti, lejup kalniņi, luksofori, viens aplis un finišs.



Finišā Toms bildē finišētājus un Emīlija applaudē! Man tiek izsniegts papīrs par brauciena pabeigšanu (jākarina pie sienas) un tiek norādīts, kur var mieloties ar ēdamajiem. Paliekam finišā un applaudējam atbraucējiem vēl kādu stundu, redzam iebraucam arī pāris kolēģus no DERI. Un tad laižam uz mājām. Pulksten divos dienā viss dižais brauciens jau cauri :) Jā, es braucienu pieveicu četrās stundās (3:58, ja precīzi), un tas, man šķiet, ir satriecoši labi. GPS gan saka, ka veiktais attālums ir 110 nevis 120, vidējais ātrums sanāk 27,4km/h, un vidējais pulss 169.



Tādas manas pirmās šosejas sacensības, patika ļoti, braucēji bija forši un kulturāli. Nākamreiz jābrauc lēnāk!

Šiem var klikšķināt virsū lai dabūtu lielākus:

Pagājušo nedēļas nogali biju Londonā, uz Yahoo organizēto Open Hackday pasākumu. Nekāds dižais ceļotājs neesmu, Londonā iepriekš nebiju bijis, tāpēc jauni iespaidi plūda aumaļām.

Šo to no redzētajām lietām vēlāk smalkāk izpētīju vikipēdijā. Piemēram, kā tur sastāv ar metro un vilcienu līnijām un drošību -- elektrība tiek pievadīta nevis pa gaisā iekārtiem vadiem, bet pa papildus sliedēm un tad tur ir visādi apsvērumi lai cilvēki nekristu virsū un ko darīt vietās, kur sliedes šķērso autoceļi, un sliktā laikā uz elektriskās sliedes sabirst slapjas lapas un tamlīdzīgi. Un tad par Tauera tiltu, cik vecs, kā strādā, un, izrādās, divstāvīgais autobuss reiz ir tiltam pārlidojis pāri, kad tas jau bija sācis pacelties. Vispār arvien biežāk ielecu vēsturiskā ziņkārībā. Ja lietas, vietas, kultūras un fenomenus apskata tikai to pašreizējā stāvoklī, tad dabū tikai mazu stāsta daļiņu, tikai vienu kadru no filmas.



Pats Hackday pasākums bija forši noorganizēts, interesants un jautrs, un, kas mani vēl aizvien patīkami izbrīna, par brīvu. Sestdienā paralēlas uzstāšanās par dažādām jaunām Yahoo tehnoloģijām, pa nakti hacking, svētdienā komandas prezentē veikumu un žūrija uzvēlas labākos. Tam pa vidu ēdienreizes, uzkodas, alus, picas. Vēl pa starpām izklaides -- mūzikas grupu uzstāšanās, milzu jenga, Wii. Jā, vienu jengas torni sanāca sakrāmēt tik augstu, ka tas gāžoties sagāza alus pudeles, aplejot somas un laptopus. Kopā bija tuvu pie 300 dalībniekiem un pēc nakts hakošanas bija dažādi visnotaļ interesanti rezultāti. Es sameistaroju vizualizāciju, kur flickr bildītes ekrānā lido pretī kā zvaigznes vecos windows ekrānsaudzētājos. Hā, un te glauna bilde no uzstāšanās:



Vēlais atpakaļceļš bija bez aizķeršanās, laikam patīkamākais RyanAir lidojums līdz šim -- pustukša lidmašīna, nav stumdīšanās un tusnīšanās, stjuartes smaida un spurdz rādot drošības vestes, novēl "sit back and relax", nosēšanās bez milzu 'bams'. Šenonas lidostā gaidot autobusu uz Galveju man uzradās sarunu biedrs, pieklājīgi izrādīja interesi par Latvijas un latviešu valodas vēsturi. Un tad jau mājas.

Vakardien savukārt aizbraucu atkal uz Derroura trasi, lejupejošās virāžas braucu arvien ātrāk un izbaudu arvien vairāk. Iešāvās prātā, ka varētu mēģināt kādu fragmentu nofilmēt, lai gan filmā tāpat tās izjūtas nevar iemūžināt. Piemēram, šie giboni brauc diezgan ātri, bet izskatās pēc mierīgas ripināšanas. Vienā akmeņainā posmā nodevu īpaši braši un pārsitu pakaļējo riepu divās vietās :) Nuja, salīmēju un braucu tālāk. Neapdomīgi biju uzvilcis nevis ūdensnecaurlaidīgos pārgājienu apavus, bet ikdienas vans-gans kedas un trase bija visai slapja, peļķes un strautiņi, pusceļā jau kājas žļurkstēja. Kā mājās, tā karstā vannā iekšā. Jā, un šodien ārā omulīgi līņā un patīkams nogurumiņš un viss ir forši.

Kad pēdējo reizi biju Latvijā, Mārtiņš man uzticēja vienu savu Pirmo Latvijas ģeomonētu ar norādījumu to nogādāt uz Eiropas pirmo ģeokešu, tas atrodas drusku uz dienvidiem no Dublinas, pilsētiņā Bray. Šo nedēļas nogali beidzot saņēmos to izdarīt.

Uz Dublinu un atpakaļ braucu ar vilcienu, tas tāpēc, lai varētu paņemt līdzi divriteni. Aizvest savu divriteni sanāk lētāk nekā īrēt. Vilcienu lietošana šeit pa lielam tāda pati, kā Latvijā, -- nopērc biļeti un brauc. Atšķirības -- biļeti var nopirkt internetā un pat izvēlēties sēdvietu, vilcieni ir komfortablāki, ātrāki un uzsāk braukt bez grūdieniem. Var labi saprast, ko skaļruņos saka, un līdzīgi kā lidmašīnās apkārt stumdās ratiņi ar uzkodām. Turpceļā bija šāds te oranžs vilciens:



Tas, kā apskatījos internetā, ražots no 1985. līdz 89. gadam un maksimālais ātrums ir 200km/h. Tik ātri gan viņš nebrauca. Atpakaļceļā bija šāds:



Ražots 2007. gadā, tā ka pavisam jauns, maksimālais ātrums 160 km/h un ar GPS pamērīju, ka brauca ar līdz pat 145km/h. Informācijas paneļos virs durvīm rullējās dažādi paziņojumi pēc kārtas īru un angļu valodā, un es līmēju kopā, kurš īru vārds atbilst kuram angļu vārdam. Interesanti, ka mans ritenis bija vienīgais pa visu vilcienu. Ja ir brīvdienas un labs laiks, tad katrā Rīga-Valmiera vilcienā viegli atrastos 5 līdz 15 riteņi, bet šeit neviens!

Dublinā un apkārtnē iepriecēja, ka daudz veloceliņi, krustu šķērsu. Pa tiem braucam redzēju galvenokārt cilvēkus uz foršiem šosejas riteņiem un košās velodrēbītēs.

Meklētā ģeokeša apkārtnē skats bija apmēram šāds:



(šī nav mana bilde, savējās vēl jāattīsta). Kalnains apvidus, krustu šķērsu taciņas. Braukāju un stūmos pa pakalniem augšā lejā, vējš atpūta mākoņus un sāka līņāt, tam es biju gatavs un vilku no somas ārā jaku un lietusbikses. No augstākā punkta dodoties atpakaļ lejā man sanāca izvēlēties varen stāvu taciņu. Krietni stāvāku par downhill trasēm -- uz riteņa uzstutējies tā, lai smaguma centrs cik vien var uz aizmuguri, un tomēr uz robežas, ka gandrīz krīt pāri stūrei. Priekšējo bremžu nelietotājiem te būtu dažu sekunžu šļūciens līdz krūmiem tuvākajā līkumā, jo tādā slīpumā praktiski viss svars ir uz priekšējo ratu. Pusceļā lejup plaukstas jau nogurušas no pastāvīgās bremžu spiešanas, disku bremzes būtu bijušas pašā laikā.

Jā, īru satriecošais draudzīgums un izpalīdzīgums. Pēc ģeokešošanas un tai sekojošiem vairākiem dzērieniem vienā no Bray krastmalas krogiem, braucu lūkot hosteli, kur man rezervācija. Bet sāka jau krēslot, gabaliņš līdz hostelim vēl krietns un sarežģīts, un man karte tikai telefonā, kurš gandrīz izlādējies. Par šiem apstākļiem nobažījies pamanīju ceļmalā B&B (Bed&Breakfast -- viesu māja) un nolēmu bezkaunīgi apjautāties, varbūt ir kāda brīva vieta. Nē, diemžēl neesot gan (ir brīvdienas un Bray tieši šobrīd notiek džeza festivāls), bet saimniece tūlīt zvana savai draudzenei, cita B&B saimniecei, un tai arī vietu nav, un viņa tūdaļ zvana nākamajai, un tad sameklē numuru un zvana trešajai, un vieta atrodas. Viņa man uz lapiņas uzraksta adresi un saspringti domā, kā izstāstīt ceļu. Viņa izdomā, ka aizvedīs mani un riteni mašīnā. Iekrāmējam manu riteni mašīnā, tai izrādās sauss akumulators, bet viņai ir vēl viena mašīna, pārkrāmējamies un braucam. Šādā izpalīdzībā, protams, ir arī druscīt biznesa intereses, viena sagādā klientu otrai, un tad otra atkal pirmajai, bet tik un tā ļoti patīkami. Par cilvēkiem no Latvijas viņai esot labs iespaids, kaimiņos dzīvojot latviešu pāris un esot jauki cilvēki. Kad ierodamies, ārā jau tumšs, man tiek ierādīta liela, grezna istaba ar divām divguļamām gultām -- pēdējā brīvā palikusī istaba. Un mītne izrādās tikai kvartāla attālumā no krastmalas, tā ka pēc iekārtošanās un slapjo drēbju izkarināšanas vakars turpinās ar dzīvo mūziku un dzērieniem.

Svētdien pa Dublinu, staigāju un braukāju pa tūristu vietām, parkiem, kafejnīcām. Uz ielām bieži var dzirdēt ne-angļu valodu, gadījās dzirdēt gan kādu frāzi latviski, gan vairākus bļ*. Dublinas īriskais nosaukums Baile Átha Cliath man liekas foršāks par anglisko.

Šodien ārā līņā, sēžam mājā, mazgājas drēbes. Darbā nav jābūt, jo ir banking holiday. Jā, un nākamo nedēļas nogali uz Londonu, uz Hackday!

Vakarpuse, silts laiciņš, un cilvēki ko nu kurais -- lasa grāmatu, spēlē ģitāru, mētā bumbu, sit pa bungām, dzer aliņus un vienkārši gozējas saulītē. Šī un turpmākās trīs bildes ir drive-by -- taisītas nepārstājot braukt ar riteni.



Pilsētā bieži redzams suņuvīrs ar trīs suņiem -- lielu, vidēju un mazu. Šajā bildē vidējais suns ķer bumbu. Viņus var sastapt dažādās vietās, šodien pie Spāņu Arkas onka meta akmeņus upē un vidējais suns peldēja uz plunkšķiem. Citreiz suņus no balkona redzam noparkotus Dunnes priekšā un tad ir skaidrs, ka saimnieks iegājis veikalā. Šeit viena senāka bilde.




Jā, tā viņi tur sēž, siltākos vakaros ir vēl vairāk un līdz tumsai, vienu vakaru ejot gar upmalu saskaitīju vismaz piecus pulciņus ar ģitārām, ukulelēm un citiem instrumentiem. Vieniem pat bija elektriskā ģitāra ar maziņu maziņu kombīti.

Paliek jo dienas, jo zaļāk. Ja man sanāks, es parādīšu, kādi džungļi jau saauguši darba apkārtnē.


Līcis savā vietā.


Paši ar!

Šodien braucu pirmo reizi ar jauno riteni. Būtiskākie momenti:

• Pēc pirmajiem 15 kilometriem sāka birt krusa un diezgan sāpīgi, sargāju krusai pakļauto ausi ar plaukstu.
• Biju klostera mūros, sausā kanālā, akmens tornī meža vidū un alā! Meklējot ģeokešus atrodas interesantas vietas.
• Kad es nošņurcis, slapjš un dubļains trīcošām rokām pērku dzeramo un ēdamo, pārdevēji vienmēr laipni how are you, thank you, bye now, bet nez, ko viņi nodomā. Šoreiz bija veselas divas pieturas pa-ceļam-veikalos.
  
• Sanāca viena asa situācija, kad, braucot līkumā man pa abām joslām pretī brauc mašīnas! Trakie apdzinēji, un tanī vietā ceļmalas nav, joslas malā uzreiz mūris, nav kur likties. Bija krietna panika tās pāris sekundes, līdz kamēr pavisam cieši pašāvās garām.
• Bet tā citādāk ritenis ripo labi, pie pārslēdzēju un bremžu izvietojuma pierasts, satiksmē jūtos droši.
• Turpmāk jābrauc mazāki gabali un biežāk, jo šitā sanāk pārmocīties. Sanāca kādi simtpadsmit kilometri, plānoto maršrutu viducī mainīju lai paspētu atgriezties pirms tumsas iestāšanās, iecerēts bija drusku vairāk.

Turpinājumā Galveja attēlos! Tā ir Picasa galerija, bildēm ir komentāri!

kārtējās ikdienas lietiņas

Labvakar septītajā aprīlī, tālajā 2009. gadā! Man pēdējā laikā klājies labi, kā klājas Tev?

Šodien bija Ziemassvētku dāvanu dalīšana -- ieradās paka no chainreactioncycles.com veikala ar dažādiem divriteņu labumiem. Mums ar Tomu tagad ira ķiveres, man ir melna un normāla, Tomam ir tumšpelēks podiņš. Kā izpakojām, tā likām galvā un gājām uz tualeti spogulēties. Jā, es esmu pirmo reizi mūžā nomainījis divriteņa ķēdi -- izrādās, ja ir īstais darbarīks, nav nekā sarežģīta. Atceros, kā laukos nocīnījāmies, liekot riteņa ķēdi uz priekšējā rata lai dabūtu labu saķeri uz ledus. Sākumā ķēdi jādabū pušu -- dauzām ar āmuru kamēr ir pušu. Tad jādabū kopā -- hmm, ļoti daudzi plastmasas savilcēji un lieta darīta!

Turpinot par kulturālu riteņa aprūpi, ķēde dažkārt mēdz uzsisties pa rāmi vienā īpašā vietā, kurā parasti ir aizsargājoša plastmasa vai gumija, bet uz mana rāmja bleķis. Tagad tam bleķim ir aptīta speciāla sintētiska materiāla lenta ("chainstay guard") melnā krāsā ar ļoti jau nu sportisku baltu uzrakstu "ENDURA". Ritenis izskatās nopietni uzpimpots.

Vēl bija tāda ķeza, ka pedāļi un klaņi ar spēku minoties knikšķēja. Pēc vairākiem riteņu darbnīcas apmeklējumiem vairs neknakšķ, un ir noskaidrojusies vaina -- pēc nopirkšanas klaņi netika kārtīgi pievilkti (nu kā šitā var, dusmīgi kratu pirkstu spogulī), braucot izļurkājas un izdeformējas un tad šitā sāk notikt. Tagad ir ieziesta smēre un pievilkts, bet ja atkal sāks knikšķēt, tad būs laiks jauniem klaņiem. Sēdekļa stuti arī jāgādā garāku, jo šī ir izvilkta uz āru pāri maksimālajai atzīmei lai dabūtu sēdekli īstajā augstumā. Ar visu mērīšanos rāmis ir nopircies drusku par zemu. Bet vismaz garums no sēdekļa līdz stūrei ir trāpīts labs un tas jau svarīgāk.

Nobeidzot par velolietām, pirkšanas fāzē ir iegājis šosejas divritenis! Pēc nelielas tirgus izpētes un apvaicāšanās pie ļoti atsaucīgiem velokolēģiem xc.lv forumā izvēle ir kritusi uz Giant Defy 4. Berzēju rokas, varēs vālēt vēl ātrāk un tālāk. Visa tā riteņu darīšana var izskatīties pēc varenas naudas tērēšanas, bet mans skats ir tāds: ja neskaita pamatvajadzības un visādas ikdienišķības, ir diezgan saprotami naudu tērēt tām lietām, no kurām tiek gūts lielākais gandarījums. Nu un riteņos ir tik daudz izbaudāmu lietu: ātra brauciena izjūtas, dabas smukumi, vides izlūkošana, sevis izzināšana garos un grūtos braucienos, pilnīga brīvība un autonomija un vēl nogurums galā.



"Show Me Galway" foto-sacensība! Sestdienas priekšpusdienā drūzmēšanās pie Bar No8, pusaizmigušie dzer kafijas, divpadsmitos komandām izdala lapas ar uzdevumu. Pavisam jāsabildē 12 bildes par dažādām tēmām -- reliģija, sestdiena, parki, kafejnīcas, krīze, zirgu skriešanas sacīkstes un tamlīdzīgi. Pēc četrām stundām komandas atgriežas, izvēlas un salādē bildes organizētāju datoros un atkal tā kā izklīst. Pusastoņos bildēm būtu bijis jābūt pie sienas lai sāktos vērtēšana, bet nekas jau tā ātri nenotiek, dzeram alus un iedraudzējamies ar pārējām komandām, un turpinām dzert alus, un cilvēku sarodas pavisam daudz, logi jau svīst ciet un ap deviņiem beidzot sākas bilžu likšana pie sienām. Jā, vakars bija visnotaļ jauks, un Toms, piemēram, svētdienā gāja izstādītās bildes skatīties vēlreiz.



No DERI bija veselas trīs komandas, mūsējo sauca "Skābi" -- "Sour", un mēs pa tām četrām stundām uzņēmām tikai sešas bildes no vajadzīgajām divpadsmit, jo tādas lietas nevar sasteigt. Toms rozā truša kostīmā pozēja pieneņu pļavā, es ar stabuli tēloju ielu dziedoni, vienā bildē izmantojām arī Lego. Pa vidam sanāca arī iebraukt pie velomeistariem paskrūvēt klaņus un iedzert latti iekš kafē Luna. Rezumējot jāteic, ka diena bija visnotaļ patīkama. Sekojot kolēģa Dounāla padomiem ķirbis svētdienas rītā nesāpēja.


Bilde no svētdienas rīta.

Visbeidzot, par hipnozi. Līdz neseniem laikiem es par hipnozi zināju tik, cik no filmām -- cilvēks pusmiegā pēkšņi sāk stāstīt, kā bērnībā seksuāli izmantots. Bet internetā var viegli atrast, kas tā hipnoze īsti ir, kā strādā un tā visādi. Un pats sevi var nohipnotizēt un iestāstīt muļķības. Iekš thepiratebay meklējot "self-hypnosis" var atrast audio gabalus, kur tevi ieaijās dziļi relaksētā stāvoklī un iestāstīs ko nu izvēlēsies -- ka tev ir laba atmiņa, milzu pašapziņa, īstenībā negribās smēķēt, un visu ko tādu. Vai arī vedīs pastaigā pa tavas apziņas neapzinātiem stūriem vai arī ievirzīs lucid dreaming stāvoklī. Ar tiem lucid dreaming gabaliem ir tā ironiski, ka pie tiem es nekad nevaru iemigt. Citus savukārt var likt, ja galīgi nenāk miegs -- līdz galam nekad netieku, jo pusceļā aizmiegu. Jā un tad, miegā, mani iekodē nogalināt kādu valstsvīru vai biznesmeni! Nujā, īsumā es gribēju pateikt, ka ir interesanti pamēģināt, uz kādiem neierastiem stāvokļiem un izjūtām ķermenis ir spējīgs. Jes, mans ķermenis, superīgākais darbarīks un instruments, kāds man ir un būs, kā Baz Luhrmann saka.

Image via Wikipedia

Šorīt rullēju uz darbu un skatos, īstens pavasaris jau apkārt! Zāle ir zaļa visu gadu, bet tagad jau pīpenes spraucas cauri, un daži koki baltos ziedos. Šobrīd baltie ziedi gan tādi knapi, nav vēl tādi lieli un koši balti un kamenēs zuzoši kā maijā. Un vēl citiem kokiem mazas gaiši zaļas lapiņas spraucas ārā. Pat egles izskatās tādas pavasarīgākas.

Cilvēki uz ielām nav satuntulējušies, ir ar plikām galvām, plānās jakās un īsroku kreklos. Jāteic gan, ka īri pliki pa āru staigā visu laiku. Kolēģis stāstīja, ka vienu janvāra auksto rītu, kad temperatūra bijusi ap nulli, redzējis centra laukumā puiku īsā kreklā un šortos uz ceļa dauzām futbolbumbu. Un tādi skati te tipiski. Meitenes svārciņos, kas jau līdzinās platai jostai un sportiskie skrējēji īsās biksītēs slapjdraņķa purgas vidū.

Vēl rullējot uz darbu iedomāju par to, ka šī būtu ideāla vieta tādai garlaicīgi mierīgai dzīvei, jo raugi -- cilvēki ir civilizēti un kulturāli, noziedzības līmenis zems (vairāk dzēruma huligānisms kā tiešām varas darbi), latvietim tīkams mērens klimats -- nav salti kā ledus zemē Somijā un nekož cecemušas kā siltajās zemēs. Jā, visādu knišļu te maz, purvos ir, bet tā normāli nav. Čūsku arī nav. Un traki arābi nešauj un nespridzina. Ko vēl varētu vēlēties, vai ne. Jā, forši, lai gan gribētos arī pamēģināt un pašam izjust kā ir pie trakajiem arābiem, krokodīliem un polārajā naktī.

Šito nedēļas nogali medīsim fotogrāfijas "Show me Galway" sacensībā -- http://www.myspace.com/showmegalway, tad jau vēlāk pastāstīs, kā būs gājis.

Pēc brīnišķīgām brīvdienām atgriešanās Īrijā bija jau parasta lieta. Autobuss uz lidostu, čekin-automāts, lidmašīna, autobuss, mājas klāt. Bez īpašas saskaņošanas sanāca ceļot tieši reizē ar Tomu. Tas tā veiksmīgi, jo pie viņa bija mana pase. Lidojot izlasīju krietnu gabalu līdzpaņemtās grāmatas, braucienā no Dublinas uz Galveju autobusā bija WiFi, čatojos ar Edgaru un visādas tādas muļķības.

Galvejā silta, saulaina pievakare, uzpumpējam riepas riteņiem un izbraucam līkumu.

Darbā "welcome back", uzradušies daži mazi darbiņi, un nekur nav aizmukuši lielāki. Panini kafejnīcā garšo tāpat kā agrāk. Kafijas automāts iepriekšējo nedēļu esot bijis uz "free vend" un tad dzēruši uz nebēdu.

Vakardien fotosocā fotogrāfe stāsta par ģimenes attiecību bildēšanu un rāda bildes ar mātēm un meitām. Nākamās nodarbības būs portretu bildēšana uz filmas un tad bilžu dabūšana no tām sabildētajām filmiņām.

Jā, un sajūtas nav bijušas maldīgas, Krišiņa un Kārlēna ģitāru stīgas mazāk griež pirkstos kā manējā. Vieglāk jāspiež.

Jā, un ejot mājās no darba vairs nav tumšs, ziema cauri! Un vienu pēcpusdienu, bija nolijis lietus, un gaisa smarža bija tāda, un krāsas apkārt tādas, ka likās, tā mierīgi varētu būt, teiksim, jūnija pēcpusdiena.

Ko lai ieraksta, rakstīšu, kā man veicas ar ģitāras mācīšanos. Māku galvenos akordus, ar tiem jau pietiek, lai dažu labu dziesmu varētu pie ugunskura dziedāt, kas taču arī galvenais. Jātrenējas tik ātri, bez kļūmēm un domāšanas pārlikt. Nuja, un tad es aizvakar manīju šo jauko izpildījumu --




Un tad bij skaidra lieta, ka jāpamēģina mācīties stīgas atsevišķi raustīt nevis visas kopā strinkšķināt. Mācību nolūkiem izvēlēju šo pamācību --



-- un practice, practice, practice. Man tagad tas ritmiņš sanāk jau daudz nepiedomājot, tikai vēl jākačā ātrums. Izmērīju, ka no dziesmas oriģinālā ātruma manējais maksimālais stabilais atpaliek par 1/4. Praktis, praktis, jā, pirksti drīz būs jēli. Bet man patīk!

Jā, un šodien izklaides ar robotu un time-lapse video:



Citās ziņās, gaisa trolejbuss jau sūta atgādinājumus par online-checkin. Ja nekas nesamisēsies, tad Rīgā piezemēšos 13. marta pašā vakarā, visu nedēļu būšu izpriecu kārs un uz visiem piedāvājumiem atsaucīgs un atpakaļ uz salu planēšu 23. martā -- pirmdienā.

Jā, šodien apskatījos riteņa priekšējo pārslēdzēju. Trosītē un trubiņās vainas nebija, bija galīgi aizķepis pats pārslēdzējs. Noskrūvēju nost, nokasīju visus dubļus, izpūtu spraugas ar ķēdes tīrāmo un tadā, atkal kustas viegli, atspere velk atpakaļ. Iepilināju eļļu, pieskrūvēju atpakaļ, urā, ātrumi slēdzas ar priecīgiem klakšķiem.

Jā, ja man apniks datoru būšanas, varēšu iet par velomehāniķi. Un, ja man pazudīs redze, spēlēšu mūziku uz ielām. Ja pazudīs arī dzirde, tad gan būs dimbā.

Šo nedēļu darbā bija vesela rinda ar sapulcēm par infrastruktūras lietām, intellectual property būšanām un tā. Sapulce par subversion bija patīkami īsa. Apmēram tā -- "nu, visi ir lietojuši subversion, un zina kas tas ir? Nu labi, tas tad arī viss!" Īstenībā bija druscīt garāk, bet katrā ziņā īsāk par 15 minūtēm. Uz sapulcēm daudzi ņēma līdzi datorus laika īsināšanai, Toms demonstratīvi strādāja, es uzpasēju twitteri.

Mūsu darba telpā bija neliela cilvēku pārvākšanās un ievērojama galdu pārbīdīšana.

Jā, un te ir kārtējā lego mašīnīte. Tai ir 4x4 piedziņa, caurgājība gan nekāda izcilā nav, jo maza un salīdzinoši zema. Toms man ik pa laikam lūdza, lai ar LEGO uztaisu fakmašīnu, tādu kā "Burn After Reading" filmā, mērogā 1:10. Nu lūk, vienā šīs mašīnītes modifikācijā priekšā bija nevis trusis, bet fakmašīna. Bet tādas nepiedienības nevar rādīt.

Jau gandrīz divas nedēļas turpinās tiesas prāva pret The Pirate Bay. Šī ir īpaša prāva, jo:

• ThePirateBay ir lielākais torrentu apmaiņas punkts. Apsūdzētāji min, ka 55% visu torrentu lejupielāžu notiek ar ThePirateBay palīdzību.
• ThePirateBay līdz šim tika uzskatīts par nepievārējamu, jo Zviedrijā brīvāks autortiesību likums kā citās valstīs, un tiek kolekcionētas Cease and Desist vēstules, publikai demonstrējot — mums neviens neko nevar izdarīt.
• Prāvai tiek pievērsta liela mēdiju un sabiedrības uzmanība, interneta lietotāju simpātijas ir ThePirateBay pusē, nav tik vienkārši pa kluso aizklapēt ciet.

Pa druskai sekoju tiesas prāvai lasot TorrentFreak kopsavilkumus. Droši vien neobjektīvi, bet iespaids rodas: tur notiek brīnišķīgs teātris. Apsūdzētāji pūlas pierādīt, ka ThePirateBay vispār ir kāda līdzdalība ar autortiesībām aizsargāto darbu lejupielādēs. Aizstāvība spirinās pretī:

• Pašu ar autortiesībām aizsargāto darbu uz ThePirateBay serveriem nav, ir tikai norādes. Salīdzina ar Google, kurā arī var atrast norādes uz nelegāli izplatītiem materiāliem.
• Lejupielādes notiek starp lietotājiem.
• ThePirateBay neatbild par lietotāju pievienoto saturu, TPB tikai nodrošina failu apmaiņas servisu, pirāti ir paši lietotāji.
• ThePirateBay pieejami arī daudzi ar autortiesībām neaizsargāti faili.

Ja sekojam likumos sarakstītajām definīcijām, “taisnība” tiešām varētu izrādīties ThePirateBay pusē. Bet pēc būtības taču mēs visi saprotam — ThePirateBay, tāpat kā citi torrentu trekeri, ir līdzeklis, kas nelegālās starp-lietotāju lejupielādes padara iespējamas. Vienkāršajam lietotājam neinteresē, kā sīkumos strādā torrentu tehnoloģija, viņš lieto ThePirateBay lai tiktu pie filmām. Un tiesas prāvā tomēr par to vispār runā! ThePirateBay ir 22 miljoni lietotāju. Viņi apzinās, ko dara un “starp draugiem runājot” varētu arī vaļsirdīgi atzīt, ka lieto ThePirateBay lai nelegāli tiktu pie filmām un mūzikas. Pierādījumi ir bezmaz uz katra datora, par liecinieku varētu būt bezmaz katrs interneta lietotājs. Ja iztiesās, ka ThePirateBay neko nelegālu nedara, tad tas būs neticams farss un vilšanās cilvēkos.

Neesmu autortiesību aizstāvis un man arī patīk visu ko dabūt par brīvu. Piekrītu uzskatam, ka mūzikas grupām būtu jāpelna ar koncertiem nevis ar pārcenotiem CD. Domāju, ka superpopulāro grupu un superdārgo filmu noriets ir laba lieta, jo veicinās daudzveidība. Morāli, ētiski nejūtos kā noziedznieks klikšķinot uz “Download torrent” saites. Domāju, ka likumus pa laikam vajadzētu saskaņot ar aktuālajiem Copynorms. Bet tiesā spēles noteikumi ir likumi nevis morāles normas — pēc spēles noteikumiem TPB ir jāzaudē. Tad sabiedrība varētu rīkot grandiozus protestus, kuru rezultātā autortiesību likumi mainītos un TPB veida servisi kļūtu legāli.

Kā redzam attēlā, cepe cītīgi strādā un 3. martā ies uz filmu ar Dženiferu Anistoni un suni!

1. Laikabedre

2. Brālīts raksta: "Vakar Variņu veicītī redzēju deviņpadsmito pasaules brīnumu - Apinīti o.5 stikla pudelē! Nuja, tad viņš pārceļoja no plaukta uz manu kabatu, lai tālāk ceļotu uz mājām un glabātos pie citām interesantām lietām. (...)"

3. Sestdienas pastaigā, kamēr Toms ar Emīliju šūpo kājas, es pētīju grāmatas veikala skatlogā. Ļoti amizanti, ka tieši līdzās ir vairākas grāmatas par ķeltu vēsturi, un turpat blakus bez kāda konteksta -- "Best of The Police". Iekšā veikalā pirmās grāmatas ko ieraugu, ir pabružāta "Perfume: Story of a Murderer", un blakus grāmata par slaveno riteņbraucēju Lensu Ārmstrongu, arī ar iedzeltējušām, vietām aizlocītām lapām. Tad tur ir kaste ar skaņuplatēm. Veikala vidū stāv zila BMW Isetta mašīnīte. Eju tālāk, vū, vesela siena ar videokasetēm. Un nav tādas draņķfilmas kā lielveikalos. Un grāmatas un grāmatas, šķērmā kokteilī visdažādākās tēmas un laiki. Svaiga glancēta bilžu grāmata un blakus tumši zaļš sējums tā kā no vecmāmiņas dziļā plaukta izvilkts. Jā, tur būs jāiet vēl.

Ģitāras stīgu nomainīt izrādījās pavisam viegli.